Sarkanā piramīda

“Aizraujoši,” es teicu. “Bet kas ir serpopardi?” “Neviens to īsti nevar pateikt. Tētis domāja, ka tās ir haosa radības — ļoti ļaunas — un tās bijušas šeit veselu mūžību. Šis akmens ir viena no vecākajām Ēģiptes relik­vijām. Attēls iegrebts pirms pieciem tūkstošiem gadu.” “Tad kāpēc piecus tūkstošus gadu veci briesmoņi uzbrūk mūsu mājai?”

“Vakarnakt Fēniksā liesmojošais vīrs lika saviem kalpiem mūs sagūstīt. Viņš teica, lai vispirms sūta gar­kakļus.”

Man mutē iesitās metāliska garša, un es dziļi nožē­loju, ka biju nokošļājusi savu pēdējo košļeni. “Nu… mums ir laimējies, ka nu tie guļ Austrumu upes dibenā.”

Tieši tai mirkli Heopss brēkdams ieskrēja bibliotēkā, ar dūrēm velēdams pa galvu.

“Man laikam nevajadzēja tā teikt,” es nomurmināju.

Kārters lika shabti nest atpakaļ Narmera paleti, un gan statuja, gan akmens pazuda. Tad mēs sekojām pa­viānam augšup pa kāpnēm.

Serpopardi bija atpakaļ ar upē izmirkušu, slapju un glumu kažoku, un viņi neizskatījās priecīgi. Abi klīda gar terases apdrupušo malu, un čūsku kakli locījās, ka­mēr viņi apostīja durvis, meklēdami iespēju iekļūt mājā. Uz logu rūtīm burbuļoja un kūpēja indes spļaudekļi, šaudījās šķeltās mēles.

“Agh, agh!” Heopss paķēra Mafinu un pienesa man klāt.

“Man tiešām neliekas, ka tas mums palīdzēs,” es viņam teicu.

“AGH!" Heopss uzstāja.

Ne Mafina, ne kaķis nebeidzās ar -o, tā ka Heopss droši vien nemēģināja piedāvāt man uzkodu, bet es ne­sapratu, ko viņš cenšas panākt. Es izņēmu kaķi no viņa rokām tikai tāpēc, lai viņš aizvērtos.

“Mjau?” Mafina uz mani paskatījās.

“Viss būs labi,” es apsolīju, cenzdamās neizklausīties galīgi pārbijusies. “Māju aizsargā burvestības.”

“Seidij,” Kārters ierunājās. “Viņi kaut ko atraduši.”

Serpopardi bija piegājuši pie kreisās puses durvīm un ļoti uzmanīgi apostīja rokturi.

“Vai tad tās nav aizslēgtas?” es jautāju.

Abi briesmoņi trieca atbaidošos purnus pret stiklu. Durvis notrīcēja. Ap durvju ietvaru mirdzēja zili hie­roglifi, bet to gaisma bija vāja.

“Man tas nepatīk,” Kārters murmināja.

Es lūdzos, kaut tie nezvēri nospriestu likties mierā. Vai Maķedonijas Filips parādītos pār nogruvušo terases malu (vai krokodili var uzrāpties tik augstu?) un atsāktu cīņu ar briesmoņiem.

Taču abi neradījumi vēlreiz triecās ar galvu stikla durvis. Šoreiz tajās iešķēlās plaisas. Zilie hieroglifi nomirgojuši apdzisa.

“AGH!" Heopss ieķērcās un ar ķepu norādīja uz kaķi.

“Varbūt man vajadzētu pamēģināt ha-di burves­tību,” es ieteicos.

Kārters pakratīja galvu. “Tu gandrīz paģībi pēc tam, kad uzspridzināji tās durvis. Es negribu, lai tu atslēdzies vai ka notiek vēl kas ļaunāks.”

Kārters jau atkal mani pārsteidza. No Amosa sienas kolekcijas viņš izcēla savādu zobenu. Tā asmens bija pus­mēness formā un izskatījās pagalam nepraktisks.

“Tu to nedomā nopietni,” es teicu.

“Ja tev… ja tev padomā ir kas labāks,” viņš stostījās. Seja laistījās sviedros. “Tev, man un paviānam ir jāstājas pretī tiem tur.”

Skaidrs, ka, būdams pēdējais zaķpastala, Kārters pū­lējās uzdoties par drosminieku, bet viņš drebēja vēl tra­kāk par mani. Ja kāds te taisījās ģībt, tas bija viņš pats, un man negribējās, lai tas notiek, kad viņam rokās ir asi priekšmeti.

Tad serpopardi atsitās pret durvīm trešo reizi, un tās sašķīda. Mēs atkāpāmies līdz Tota statujai, un abi bries­moņi lēnām iesoļoja lielajā zālē. Heopss svieda basket­bola bumbu, trāpīdams vienam nezvēram pa galvu. Tad viņš pats metās virsū vienam no briesmoņiem.

“Heops, nē!” Kārters kliedza.

Bet paviāns iekodās ar ilkņiem neradījumam kaklā. Serpopards svaidīja galvu, pūlēdamies viņā iekampties ar zobiem. Heopss palēca nost, bet briesmonis bija ātrs. Galvu ar kaklu izmantodams kā beisbola vāli, viņš aiz­trieca Heopsu pa gaisu, tas izlidoja cauri sašķīdušajām durvīm, pāri nobrukušajai terasei un pazuda tukšumā.

Man gribējās raudāt, bet nebija laika. Serpopardi nāca tuvāk. Mēs nevarējām no tiem aizbēgt. Kārters pa­cēla zobenu. Es pacēlu roku pret tuvāko briesmoni un mē­ģināju izrunāt ha-di burvestību, bet vārdi iesprūda kaklā.

“Mjau!” Mafina uzstājīgi ieņaudējās. Kāpēc tas kaķis joprojām bija man rokās un bailēs nemetās bēgt?

Tas es atcerējos Amosa vārdus: Mafina jūs pasargās. Vai Heopss tika mēģinājis man to atgādināt? Tas šķita neiespējami, bet es izstomīju: “M-mafina, es tev pavēlu mūs aizsargāt.”

Es nometu viņu uz grīdas. Sudraba piekariņš pie kaķa kaklasiksnas uz brīdi iemirdzējās. Tad Mafina ne­steidzīgi izstaipījās, attupās un sāka laizīt savu pēdu. Nu tiešām, uz ko gan es biju cerējusi — uz varonību?

Abi sarkanacainie briesmoņi atieza ilkņus. Ar pa­slietu galvu viņi posās uzbrukumam — un pēkšņi caur zāli rībēdams un dārdēdams izskrēja karsts, sauss vējš. Vilnis bija tik jaudīgs, ka mūs ar Kārteru nogāza no kā­jām. Abi serpopardi salīgojušies atsprāga atpakaļ.

Pietraususies kājās, es sapratu, ka rībiens nācis no Mafinas. Mana kaķa vairs nebija. Viņas vietā stāvēja sie­viete — maza un lokana kā vingrotāja. Tumšie, melnie mati bija sasieti zirgastē. Mugurā viņai bija piegulošs leopardādas kostīms un kaklā karājās Mafinas amulets.