Sarkanā piramīda

Izvingrinājusi plaukstas, viņa sakampa no piedurk­nēm izlaistos nažus un paglūnēja pāri kaudzes malai, vispēdlgajam muskulītim sīki trīsot. Es raudzīju saskatīt to, uz ko viņa skatās, bet neredzēju neko citu kā vien veco ceļamkrānu ar lielo bumbu.

Bastetas lūpas priecīgā satraukumā savilkās smaidā. Viņas acis bija pievērstas milzīgajai metāla bumbai. Biju redzējis kaķēnus tā skatāmies uz rotaļu pelēm, dzijas ga­baliņiem vai plastmasas bumbām… bumbām? Nē. Bas­teta bija senlaiku dieviete. Viņa taču ne…

“Iespējams, tas bridis ir klāt,” viņa nočukstēja. “Ne­kustieties.”

“Tur neviena nav,” Seidija nošņācās.

Es iesāku teikt: “Emm…”

Basteta pārlēca pāri krāvumam. Nažiem zibot, viņa uzlēca piecpadsmit metru augstumā un piezemējās uz lielās bumbas ar tādu spēku, ka pārrāva tās ķēdi. Kaķu dieviete un milzīgā metāla bumba nogāzās zemē un aiz­ripoja smiltīs.

“Rrrrr!” Basteta iekliedzās. Metāla bumba pārripoja viņai pāri, bet neizskatījās, ka dieviete būtu cietusi. Pie­lēkusi kājās, viņa metās virsū bumbai. Naži grieza me­tālu kā pievilgušu mālu. Pēc pāris sekundēm bumba bija pārvērtusies metāla skaidu čupā.

Basteta ievilka savus nažus. “Esam drošībā!”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies.

“Tu mūs izglābi no metāla bumbas,” Seidija teica.

“Nekad nevar zināt,” Basteta teica. “Tā varēja būt mūsu ienaidnieks.”

Tad atskanēja skaļš būkšķis, un zeme nodrebēja. At­skatījos uz māju. No logiem šāvās zilas liesmas.

“Nāciet,” Basteta uzsauca. “Mums jāpasteidzas!”

Es gaidīju, ka viņa izsauks kādu burvju pārvietoša­nās līdzekli vai vismaz taksometru. Taču Basteta vien­kārši aizņēmās sudrabainu Lexus.

“Jā,” viņa nomurrāja. “ŠI te man patīk! Bērni, nāciet līdzi.”

“Bet šī nav tava mašīna,” es ieteicos.

“Dārgais, es esmu kaķis. Viss, ko es redzu, ir mans.” Viņa pieskārās stūres panelim, un slēdzene iemirdzējās. Iemurrājās motors. (Nē, Seidij, ne jau kā kaķis, bet gan kā mašīna.)

“Basteta,” es bildu. “Nevar tā vienkārši…”

Seidija iegrūda elkoni man sānos. “Gan izdomāsim, kā to vēlāk atgādāt atpakaļ, Kārter. Šobrīd mums ir ār­kārtas situācija.”

Viņa pamāja atpakaļ uz savrupmāju. Visi logi izvirda zilas liesmas un dūmus. Bet vēl jo baismīgāks bija kas cits: pa kāpnēm lejup kāpa četri viri ar lielu kasti, kas izskatījās pēc milzīga zārka — ar diviem gariem rokturiem katrā galā. Kaste bija pārklāta ar melnu līķ­autu un izskatījās pietiekami liela, lai tajā ietilptu divi līķi. Vīriem mugurā bija tikai svārki un sandales. Vara krāsas āda saulē mirdzēja, it kā viņi būtu izkalti no me­tāla.

“Nav labi,” Basteta noteica. “Visi mašīnā, lūdzu.”

Es izlēmu neuzdot jautājumus. Seidija mani apstei­dza un ierāpās priekšējā sēdekli, tāpēc es iekāpu aizmu­gurē. Četri metāliskie viri neticamā ātrumā skrēja pāri laukumam uz mūsu pusi. Pirms es paspēju aizsprādzēt drošības jostu, Basteta spieda grīdā gāzes pedāli.

Mēs traucāmies cauri Bruklinai, līkumojot pa pilna­jām ielām, brīžiem braucot pa ietvi — gandrīz notrie­cām vairākus gājējus.

Basteta brauca kā… kā kas?… kā kaķis. Jebkurš, braukdams tādā ātrumā, jau būtu izraisījis vairākas avā­rijas, bet viņa mūs droši nogādāja uz Viljamsburgas tilta.

Biju pārliecināts, ka no sekotājiem esam atrāvušies, bet atskatījies ieraudzīju tos četrus ar visu kasti manev­rējam cauri sastrēgumiem. Izskatījās, ka skrien normālā ātrumā, bet viņi traucās garām mašīnām, kas brauca ar septiņdesmit kilometriem stundā. Augumi apmigloju­šies kā kadri no vecām filmām, it kā viņi neiederētos parastā laika ritmā.

“Kas tie tādi ir?” es jautāju. “ŠabtiV’

“Nē, nesēji.” Basteta ieskatījās atpakaļskata spogulī. “Izsaukti no Duātas. Viņi neapstāsies, pirms nebūs no­tvēruši savus upurus, iesvieduši tos nestuvēs…”

“Kur?” Seidija viņu pārtrauca.

“Tajā lielajā kastē,” Basteta atteica. “Tā kaste ir savveida nestuves. Nesēji sagūsta savu upuri, piekauj to līdz

nesamaņai, iemet kastē un aiznes savam saimniekam. Viņi nekad nepazaudē savu upuri un nekad nepadodas.” “Bet kāpēc viņi dzenas pēc mums?”

“Tici man,” Basteta ierūcās, “labāk, lai nezini.” Iedomājos liesmojošo viru vakarnakt Fēniksā — kā viņš izcepa vienu no saviem pakalpiņiem. Noteikti ne­gribēju viņu vēlreiz satikt.

“Basteta,” es ierunājos,” ja tu esi dieviete, vai tu ne­vari vienkārši uzsist knipi un viņus iznīcināt? Vai pamāt ar roku un teleportēt mūs projām?”

“Vai tas nebūtu jauki? Bet manas spējas šajā saimniekorganismā ir ierobežotas.”

“Tu runā par Mafinu?” Seidija jautāja. “Bet tu vairs neesi kaķis.”

“Viņa vēl joprojām ir mans saimniekorganisms, Seidij. Tāds kā mans enkurs šajā Duāta pusē, un viņa nav perfekta. Tavs sauciens pēc palīdzības ļāva man atgriez­ties cilvēka formā, bet tas vien jau prasa daudz spēka. Turklāt pat tad, kad es esmu kopā ar spēcīgu saimniekorganismu, Seta maģija ir daudz spēcīgāka par ma­nējo.”

“Vai tu, lūdzu, varētu runāt par kaut ko, ko es sa­protu,” es lūdzos.

“Kārter, mums nav laika sarunām par dieviem un saimniekorganismiem un burvestību limitiem! Mums jānogādā jūs drošībā.”