Sarkanā piramīda

Es centos netrāpīties Bastetai ceļā, kamēr viņa soļoja uz priekšu un šķēla nesējus gabalos. Kolīdz viens bija pār­šķelts, es uzreiz metos to sasmalcināt mazākos gabalos. Šķita drīzāk plastilīns, nevis metāls, jo mans zobens cir­tās cauri bez grūtībām.

Pēc pāris minūtēm visapkārt grēdojās vara atlūzu kau­dzes. Basteta, savilkusi mirdzošu dūri, sadragāja līķu ne­samo kasti smalkos gabalos.

“Negāja nemaz tik grūti,” es izdvesu. “Kāpēc mēs no viņiem bēgām?”

Mirdzošajā čaulā ieslēgtā Bastetas seja mirka vienos sviedros. Man nebija ienācis prātā, ka dieviete varētu nogurt, bet viņas maģiskais avatars droši vien prasīja daudz spēka.

“Mēs vēl neesam drošībā,” viņa brīdināja. “Seidij, kā tev veicas?”

“Nekā,” Seidija gaudās. “Vai nav kāds cits veids?”

Pirms Basteta pavēra muti atbildei, koki iešalcās no jauna — it kā lapās iečabējās lietus, tikai tāds glums.

Man pār muguru pārskrēja drebuļi. “Kas… kas tas ir?”

“Nē,” Basteta nočukstēja. “Nevar būt. Tikai ne viņa.”

Tad pamežs ar joni sakustējās. Tūkstošiem brūnu mūdžu izbira no meža kā derdzīgs paklājs — paslieti indes dzeloņi un spīles no vienas vietas.

Grasījos iekliegties: “Skorpioni!” Bet mēle neklausīja. Kājas sāka trīcēt. Man riebjas skorpioni. Ēģiptē tie ir visur. Nez cik reižu esmu tādus atradis savā viesnīcas gultā vai dušā. Reiz es pat vienu atradu savā zeķē.

“Seidij!” Basteta satraukta iesaucās.

“Nekas man nesanāk!” Seidija novaidējās.

Skorpioni tuvojās — tūkstotis pēc tūkstoša. No meža iznāca sieviete, bezbailīgi soļojot pa ņudzošo paklāju. Mugurā viņai bija brūns tērps, un zelta rotaslietas mir­dzēja ap kaklu un uz rokām. Garie melnie mati bija ap­cirpti seno ēģiptiešu stilā, un viņas galvu rotāja dīvains kronis. Atskārtu, ka tas nav nekāds kronis — uz galvas viņai tupēja milzīgs, dzīvs skorpions. Viņu ieskāva mil­jons pretīgo spīļaiņu, it kā sieviete būtu to pasaules centrs.

“Serketa,” Basteta nošņācās.

“Skorpionu dieviete,” es minēju. Laikam jau pienā­cās pārbīties, bet vēl vairāk pārbīties jau vairs nebija iespējams. “Vai tu varēsi viņu uzveikt?”

Bastetas vaigs manī neviesa diez kādu pārliecību.

“Kārter, Seidij,” viņa teica, “te ies karsti. Skrieniet uz muzeju. Atrodiet templi. Iespējams, tas jūs pasargās.” “Kādu templi?” es jautāju.

“Un kas būs ar tevi?” Seidija iebilda.

“Ar mani viss būs kārtībā. Es jūs panākšu.” Bet Baste­tas skatiens liecināja, ka pašai trūkst īstas pārliecības. Viņa tikai mūsu labad centās novilcināt laiku.

“Skrieniet!” viņa pavēlēja, un milzīgā, zaļā kaķu kaujiniece pagriezās pret skorpionu pūli.

Gribi dzirdēt kaunpilno patiesību? Ar visiem tiem skorpioniem es pat nemēģināju izlikties par drošsirdi. Paķēru Seidiju aiz rokas, un mēs .skrējām.

11 Mēs satiekam cilvēkuliesmu metēju

sendija

Labi, es ņemu mikrofonu. Nav ne mazāko cerību, ka Kārters izstāstītu šo daļu precīzi, jo tā ir saistīta ar Ziu. (Aizveries, Kārter. Tu zini, ka tā ir taisnība.)

Ak kas ir Zia? Piedod, aizrāvos.

Jozām uz muzeja ieeju, un man nebija ne jausmas — kāpēc, ja neskaita to, ka milzīga, mirdzoša kaķu dāma mums likusi tā darīt. Tev jāsaprot, ka es jau biju galīgi satriekta pēc visa, kas noticis. Vispirms zaudēju tēvu. Tad mani patrieca mīlošie vecvecāki. Tad es uzzināju, ka it kā esmu cēlusies no “faraonu asinīm”, piedzimusi burvju ģimenē un vēl visādas muļķības, kas izklausījās ļoti iespaidīgi, bet no visa cēlās vienas vienīgas nepatikša­nas. Un, kolīdz atradu jaunas mājas — savrupmāju ar pie­nācīgām brokastīm, draudzīgiem mājlopiņiem un gana jauku istabu —, tēvocis Amoss pazuda, mani jaukie, jaunie draugi krokodils un paviāns tika iesviesti upē un savrupmāja nodedzināta. Un, it kā ar to nepietiktu, mana uzticamā kaķene Mafina bija izlēmusi iesaistīties

kaujā ar baru skorpionu. Vai skorpioniem to sauc par baru? Pūli? Ganāmpulku? Vienalga.

Galvenais — es nespēju noticēt, ka man liek atdarīt burvju durvis, kaut gan man acīmredzot nepiemīt tādas spējas, un tagad brālis vilka mani prom. Es jutos pilnīgi izgāzusies. (Nemaz nekomentē, Kārter. Ja es pareizi at­ceros, tu pats nebiji daudz labāks.)

“Mēs nevaram tā vienkārši pamest Bastetu!” es klie­dzu. “Skaties!”

Kārters turpināja skriet un vilka mani līdzi, bet es varēju skaidri redzēt, kas notiek pie obeliska. Bars skor­pionu bija uzrāpušies augšup pa Bastetas mirdzošajām kājām un mēģināja iekosties hologrammā, it kā tas būtu želatīns. Basteta ar kājām un dūrēm šķaidīja mūdžus simtiem, bet to vienkārši bija pārāk daudz. Drīz vien tie bija uzrāpušies viņai līdz viduklim un zaļganais vairogs sāka raustīties. Brūnajā tērptā dieviete lēnām tuvojās, un man bija aizdomas, ka tā nu būs daudz ļaunāka par visiem tiem kukaiņiem.

Kārters izvilka mani cauri krūmiem, un Basteta pa­gaisa no skata. Mēs izskrējām uz Piektās avēnijas, kas pēc tikko piedzīvotā maģiskā kautiņa šķita smieklīgi normāla. Jozām pa ietvi, pagrūdām malā pāris garām­gājēju un uzskrējām augšā pa muzeja kāpnēm.