Sarkanā piramīda

“Nē, nebūtu vis,” Basteta teica, skatīdamās visapkārt. “Tu esi ģērbies, kā burvim pieklājas.”Seidija nodrebinā­jās. “Vai tad jāsalst, ja gribi burties?”

“Burvji vairās no dzīvnieku valsts produktiem,” Bas­teta atsvieda, domās klīzdama kur citur. “Kažoki, āda, vilna, jebkas tamlīdzīgs. Tur ir dzīvības auras paliekas, un tas var nojaukt burvestības.”

“Mani zābaki man netraucē,” Seidija iebilda.

“Āda,” Basteta ar nepatiku noteica. “Varbūt tu esi noturīgāka, un drusciņa ādas tev burties netraucē. Ne­zinu. Bet lina drēbes ir vislabākās, vai ari kokvilna — kas nāk no augiem. Lai kā, Seidij, man šķiet, ka šobrīd esam drošībā. Tieši šobrīd, vienpadsmitos trīsdesmit, sākas īss, mums labvēlīgs laika posms, bet tas nebūs pā­rāk ilgs. Sāc.”

Seidija sablisinājās. “Es? Kāpēc es? Tu esi dieviete!” “Portālu atvēršana man nepadodas,” Basteta atteica. “Kaķi ir aizstāvji. Vienkārši kontrolē savas emocijas. Pa­nika vai bailes izgāzīs burvestību. Mums jātiek no šejie­nes prom, pirms Sets pagūst izsaukt pārējos dievus pa­līgos.”

Es saviebos. “Tu gribi teikt, ka Setam ir citu ļauno dievu telefona numuri?”Basteta nervozi paskatījās uz koku pusi. “Ļaunie un labie — par dieviem, Kārter, tā laikam nevar teikt. Kā burvim tev jādomā par haosu un kārtību. Tie ir divi spēki, kas kontrolē visumu. Sets ir haosa dievs.”

“Un kā ir ar tiem pārējiem dieviem, ko tētis atbrī­voja?” es uzstāju. “Vai tad viņi nav labie? Izīda, Ozīriss, Hors, Neftīda — kur ir viņi?”

Basteta uz mani paskatījās. “Labs jautājums, Kārter.” No krūmiem izšāvās Siāmas kaķis un pieskrēja pie Bastetas. Abas uz brīdi saskatījās, un tad siāmietis aizti­pināja.

“Nesēji tuvojas,” Basteta paziņoja. “Un kaut kas cits… kaut kas daudz spēcīgāks tuvojas no austrumiem. Manuprāt, nesēju saimnieks iesvēlies nepacietībā.”

Man sirds stājās pukstēt. “Sets tuvojas?”

“Nē,” Basteta teica. “Iespējams, kāds no pakalpiņiem. Vai sabiedrotais. Maniem kaķiem ir grūti aprakstīt, ko viņi redz, un es negribu to zināt. Seidij, ir laiks. Koncen­trējies uz Duātas vārtu atvēršanu. Es atvairīšu uzbrucē­jus. Kaujas maģija ir mana specialitāte.”

“Kas tāds, ko tu liki lietā savrupmājā?” es jautāju. Basteta atieza smailos zobus. “Nē, tie jau parasti cīņas paņēmieni.”

Parka koki iešalcās, un no meža izskrēja nesēji. Līdznestajai kastei pārklātais līķauts bija sadīrāts skran­dās. Arī paši nesēji bija vienās skrambās. Viens pievilka kāju, kas ceļgalā locījās uz otru pusi. Citam kaklā bija uzmaucies automašīnas spārns.

Četri metāla vīri prātīgi nolika savu kasti zemē, pie­vērsās mums un izrāva aiz jostas aizbāztus zeltainus metāla bomjus.

“Seidij, ķeries taču pie darba!” Basteta pavēlēja. “Kārter, tu vari man palīdzēt.”

Kaķu dieviete izšāva savus nažus. Viņa pati iezalgojās zaļa. Visapkārt iemirdzējās aura, kas pletās pla­šāka — kā tāds enerģijas burbulis, un pacēla viņu gaisā. Aura mainīja apveidu, līdz Basteta izrādījās ieslēgta hologrāfiskā projekcijā, kas bija apmēram četras reizes lielāka par viņu pašu. Tā bija viņa pati senlaiku vei­dolā — sieviete ar kaķa galvu, augumā sešus metrus liela. Hologrammas centrā atradās Basteta, kas spēra soli uz priekšu. Milzīgā kaķu dieviete kustējās kopā ar viņu. Šķita neiespējami, ka caurspīdīgs attēls var būt tik vie­lisks, taču ik solis lika zemei nodrebēt. Basteta pacēla roku. Mirdzoši zaļā karotāja darīja tāpat un izlaida na­gus, tik garus un asus kā zobeni. Basteta nobrauca ar roku pa taku sev priekšā un sašķēla ietves segumu ce­menta strēmelēs. Atskatījusies viņa man uzsmaidīja. Milzīgā kaķa galva darīja pakaļ, atiezdama baisus ilk­ņus, kas mierīgi varētu mani pārkost uz pusēm.

“Šī,” Basteta teica, “ir kaujas maģija.”

Biju tik apstulbis, ka labu brīdi spēju vien noskatī­ties, kā Basteta ar savu zaļo kaujas mašīnu metas virsū nesējiem.

Novēzējusi roku, viņa vienu no nesējiem pāršķēla uz pusēm un tad samina otru, to saplacinādama metāla pan­kūkā. Abi pārējie nesēji metās virsū viņas hologrāfiska­jām kājām, taču metāla vāles atsitās pret spokaino gaismu un atlekušas nenodarīja nekādu postu.

Tikmēr Seidija, paceltām rokām nostājusies pie obe­liska, kliedza: “Atveries, tu stulbais akmens gabals!”

Beidzot es satvēru savu zobenu. Rokas man trīcēja. Es negribēju mesties kaujā, bet laikam vajadzēja palī­dzēt. Un, ja reiz bija jākaujas, es izlēmu, ka sešmetrīga mirdzoša kaķu kaujiniece man sabiedrotajos bija gana drošs atbalsts. “Seidij, es… es iešu palīgā Bastetai. Nepa­dodies!”

“Es cenšos!”

Metos uz priekšu tieši tobrīd, kad Basteta kā tādus maizes klaipus pāršķēla uz pusēm abus pārējos nesējus. Atviegloti nodomāju: nu, viss.

Taču visi četri nesēji sāka saplūst atkal kopā. Saplaci­nātais nesējs atlipinājās no asfalta. Atlūzas saskrēja kopā kā magnēti, un nesēji — tādi paši, kādi bijuši, — slējās kājās.

“Kārter, palīdzi man viņus iznīcināt!” Basteta sauca. “Viņus vajag sašķelt mazos gabaliņos!”