Sarkanā piramīda

Basteta piedeva gāzi, un mēs traucāmies pa tilta vidējo joslu. Četri nesēji dzinās mums pakaļ, un gaiss viņiem apkārt virmoja, bet mašīnas pat necentās vairī­ties. Neviens nesatraucās un uz viņiem pat neskatījās.

“Kā var būt, ka cilvēki viņus neredz?” es painteresē­jos. “Vai tad viņi nemana vara krāsas vīrus brunčos jo­žam pa tiltu?”

Basteta paraustīja plecus. “Kaķi spēj dzirdēt skaņas, ko tu nedzirdi. Daži dzīvnieki redz ultravioletā spektrā, kas cilvēkiem ir neredzams. Ar burvestībām ir līdzīgi. Kad mēs tikko ieradāmies, vai tu savrupmāju uzreiz pa­manīji?”

“Nu… nē.”

“Un tu esi dzimis burvis,” Basteta skaidroja. “Iedomā­jies, cik grūti to būtu saskatīt parastajam mirstīgajam.” “Dzimis burvis?” Atcerējos, ko Amoss teica par mūsu ģimeni un tās saistību ar Dzīvības māju. “Ja maģija ir asinīs, kāpēc es nespēju neko tādu paveikt jau agrāk?” Basteta man uzsmaidīja spogulī. “Tava māsa gan sa­prot.”

Seidijai pietvīka ausis. “Nē, es nesaprotu! Es vēl jo­projām nespēju noticēt, ka tu esi dieviete. Visus šos ga­dus tu ēdi kaķu barību, gulēji man uz galvas…”

“Es apsolīju jūsu tētim,” Basteta atteica. “Viņš man ļāva palikt šai pasaulē, ja vien iemiesojos gluži maznozī­mīga, parasta mājas kaķa izskatā, lai es varētu tevi pa­sargāt un pieskatīt. Tas bija mazākais, ko es varēju darīt pēc…” Viņa pēkšņi apklusa.

Man galvā iešāvās šausminoša doma. Vēderā viss sa­griezās, un tam nebija nekāda sakara ar to, cik ātri brau­cām. “Pēc mūsu mammas nāves?” es minēju.

Basteta skatījās taisni uz priekšu.

“Tā ir, vai ne?” es teicu. “Mamma ar tēti veica kaut kādu burvju rituālu pie Kleopatras adatas. Kaut kas

nogāja greizi. Mūsu mamma gāja bojā, un… un viņi at­brīvoja tevi?”

“Tas šobrīd nav svarīgi,” Basteta izmeta. “Galvenais, ka es piekritu pieskatīt Seidiju. Un to es arī darīšu.”

Viņa kaut ko noklusēja. Par to nebija šaubu, bet viņas balss tonis lika noprast, ka šis sarunas temats ir izsmelts.

“Ja reiz jūs, dievi, esat tik spēcīgi un izpalīdzīgi,” es turpināju, “kāpēc Dzīvības māja aizliedz burvjiem jūs izsaukt?”

Basteta strauji iegriezās blakus joslā. “Burvji ir paranoiķi. Jūsu vienīgā cerība ir turēties kopā ar mani. Mēs tiksim pēc iespējas tālāk no Ņujorkas. Tad sameklēsim palīdzību un izaicināsim Setu.”

“Kādu palīdzību?” Seidija jautāja.

Basteta izbrīnīta sarāva uzacis. “Mēs izsauksim vēl citus dievus, protams.”

10 Basteta Kļūst zaļa

kārters

(Seidij, izbeidz! Jā, es tūlīt tikšu līdz tai vietai.) Pie­dod, viņa mani visu laiku pārtrauc, piešķiļot uguni ma­nām… nav svarīgi. Pie kā es paliku?

No Viljamsburgas tilta nogriezāmies Manhetenā un pa Klintona ielu braucām uz ziemeļiem.

“Viņi mums joprojām seko,” Seidija brīdināja.

Un nesēji tiešām atpalika par nieka kvartālu — skrēja pa ielas vidu, lēca pāri suvenīru tirgotavām uz gājēju ietvēm.

“Mēs iegūsim mazliet laika,” Basteta dobji ieņurdē­jās — skaņa bija tik zema un spēcīga, ka zobi ietrīcējās līdzi. Ar joni pagriezusi stūri, viņa nogriezās pa labi, uz Austrumu Hjūstonas ielas.

Es paskatījos atpakaļ. Kolīdz nesēji iznira aiz stūra, viņus pulkiem vien apstāja kaķi. Citi izlēca pa logiem. Citi izskrēja no sānielām. Citi izrāpās no notekas. Visi šāvās virsū nesējiem kā tāds spalvu un nagu vilnis — kaķi rāpās augšup pa nesēju vara kājām, skrāpēja viņiem muguru, ieķērās sejā un centās apgāzt līķu kasti. Nesēji sagrīļojās un izmeta kasti no rokām, tad metās aklā

cīņā. Divas mašīnas sagriezās, lai izvairītos no dzīvnie­kiem, bet ietriecās viena otrā, aizsprostoja ielu, un ne­sēji nogāzās no kājām zem nešpetno kaķu svara. Mēs no­griezāmies uz Franklina Rūzvelta ielas, un aina mums pagaisa no skata.

“Labais,” es atzinu.

“Tas viņus ilgi neaizkavēs,” Basteta atteica. “Tagad uz Centrālparku.”

Lexus Basteta atstāja pie Metropolitēna mākslas mu­zeja.

“Un nu — skriešus!” viņa teica. “Tas ir tepat aiz mu­zeja.”

Kad viņa teica — jāskrien, tas bija domāts nopietni. Mums ar Seidiju nācās skriet, ko kājas nes, lai turētu vi­ņai līdzi, bet Basteta pat nebija iesvīdusi. Viņa nedomāja piebremzēt par godu tādiem sīkumiem kā hotdogu tir­gotavas un novietotas mašīnas, un vienā mierā pārlēca pāri visam, kas nebija augstāks par trim metriem, ka­mēr mēs, kā nu varēdami, centāmies visus šķēršļus ap­skriet.

Ieskrējām parkā no Austrumu ielas puses. Kolīdz nogriezāmies uz ziemeļiem, priekšā parādījās obelisks. Būdams vairāk nekā divdesmit metru augsts, tas izska­tījās tieši tāds pats kā Londonas līdzinieks. Obelisks slē­jās mazā piekalniņā it kā nošķirts no visa, kas apkārt, un tādu vietu Ņujorkas centrā nav daudz. Tuvumā ma­nījām vien pāris skrējēju — patālāk, uz takas. Dzirdēju satiksmes troksni, kas nāca no Piektās avēnijas, bet pat tas šķita tālu projām.

Apstājāmies pie obeliska. Basteta ievilka nāsīs gaisu, it kā mēģinādama saost briesmas. Kad es beidzot biju apstājies, sapratu, ka esmu pārsalis. Augstu pie debesīm spīdēja saule, bet vējš vilka cauri lina drēbēm.

“Kaut es būtu uzvilcis kaut ko siltāku,” es nomurmi­nāju. “Vilnas jaka būtu tieši laikā.”