Sarkanā piramīda

Plakāts virs durvīm reklamēja kaut kādu īpašo Zie­massvētku pasākumu, kura dēļ, visticamāk, muzejs bija vaļā brīvdienā, bet es neizlasīju, kas tieši tas bija par pa­sākumu. Mēs ieskrējām pa taisno iekšā.

Kā tur izskatījās? Tas bija muzejs: plašs foajē, daudz kolonnu un tā tālāk. Necentīšos apgalvot, ka veltīju daudz laika interjera apbrīnošanai. Atceros, ka tur bija rindas pie biļešu kasēm, jo mēs paskrējām tām garām. Tur bija arī apsargi, jo tie uz mums kliedza, kad mēs pa­skrējām garām arī viņiem. Veiksmīgi tikām tieši Ēģiptes nodaļā, pie kaut kādas kapam līdzīgas vietas ar dau­dziem gaiteņiem. Kārters droši vien tev varētu paskaid­rot, kas tā bija par vietu un ko tā nozīmēja, bet man patiešām bija vienalga.

“Nāc,” es teicu.

Mēs iegājām izstāžu zālē, un izrādījās, ka ar to pie­tika, lai nez kur pazustu apsargi, kas dzinās mums pa­kaļ. Iespējams, viņiem vienkārši atradās citas, svarīgā­kas lietas, ko darīt, nevis dzīties pakaļ palaidnīgiem bērniem.

Kad iznācām no izstāžu zāles, uzmanīgi lavījāmies apkārt, līdz pārliecinājāmies, ka mums neseko. Ēģiptiešu nodaļā nebija daudz apmeklētāju — tikai pāris pensio­nāru un ārzemju tūristu grupa, kam gids franču valodā skaidroja, kas ir sarkofāgs. “Et voici la momie!”

Dīvainā kārtā neviens nepamanīja milzīgo zobenu, kas bija uzsiets Kārteram uz muguras un kas noteikti bija drošības noteikumu pārkāpums (nemaz nerunājot par to, ka tas bija interesantāks par izstādes eksponā­tiem). Pāris večuku mūs nomērīja ar savādiem skatie­niem, bet es pieļauju — tāpēc, ka mēs bijām tērpti lina pidžamās, izmirkuši sviedros un noklāti ar koku lapām un zāles traipiem. Mani mati droši vien izskatījās baigi.

Es atradu tukšu telpu un ievilku Kārteru iekšā. Stikla vitrīnas bija pilnas ar šabti. Pirms pāris dienām es tiem nebūtu pievērsusi uzmanību. Tagad nenolaidu no figūriņām ne acu — ka neatdzīvojas un nemetas uzbru­kumā.

“Ko tagad?” es jautāju Kārteram. “Vai tu manīji kādu templi?”

“Nē.” Viņš sarauca pieri, sasprindzinot atmiņu. “Vai tikai tā gaiteņa galā nav tempļa makets… vai varbūt tas ir Bruklinas muzejā? Vai varbūt Minhenes muzejā? Pie­dod, es kopā ar tēti esmu bijis tik daudzos muzejos, ka visi sajukuši kopā.”

Es pikti nopūtos. “Nabadziņš, tev nācies apceļot pusi pasaules, neiet skolā un dzīvoties kopā ar tēti, kamēr man pienācās veselas divas dienas gadā!”

“Klau!” Kārters pagriezās pret mani neparasti dus­mīgs. “Tev ir mājas'. Tev ir draugi un normāla dzīve, un tu nepamosties, katru ritu nesaprazdama, kurā valsti at­rodies! Tev nav…”

Stikla vitrīna turpat blakus sašķīda, un mums pie kājām nolija lausku lietus.

Kārters šokēts uz mani paskatījās. “Vai mēs tikko…” “Tāpat kā mana uzsprāgusī dzimšanas dienas torte,” es nomurmināju, cenzdamās noslēpt pārsteigumu. “Tev jāiemācās savaldīt savas dusmas.”

“Man?”

Sāka gaudot sirēnas. Gaitenī mirgoja sarkana gaisma. Skaļruņos atskanēja čērkstoša balss, kas lika visiem mierīgi virzīties uz izeju. Franču tūristu grupa paskrēja mums garām kliegdami, un viņiem uz pēdām mina ba­riņš pensionāru, kas ar visu gadu nastu plecos kustējās brīnum veicīgi.

“Pabeigsim strīdēties vēlāk?” es teicu Kārteram. “Ejam!”

Mēs skrējām pa citu gaiteni, un sirēnas apklusa tik­pat pēkšņi, cik piepeši bija iegaudojušās. Asinssarkanās gaismas tupināja mirgot pilnīgā klusumā. Tad es to sa­dzirdēju: to skorpionu šļūcošo graboņu.

“Kas ir ar Bastetu?” man aizlūza balss. “Vai viņa…”

“Nedomā par to,” Kārters teica, lai gan, spriežot pēc viņa sejas, pats domāja tieši par to. “Mums jāturpina kustēties!”

Drīz vien bijām bezcerīgi apmaldījušies. Cik no­pratu, Ēģiptes nodaļa šajā muzejā bija izveidota pēc iespējas sarežģītāka — ar gaiteņiem, kas nekur neveda, un telpām, kam bija vairākas izejas. Paskrējām garām papirusa ruļļiem, zelta rotaslietām, sarkofāgiem, faraonu statujām un milzīgiem kaļķakmens bluķiem. Kam gan ienācis prātā izlikt akmeņus apskatei? Vai tad pasaulē to nav gana daudz?

Mēs nevienu neredzējām, bet šļūkoņa pieņēmās spēkā, lai vai kurp mēs skrējām. Visbeidzot apcirtos ap stūri un ar kādu saskrējos.

Iespiegusies atsprāgu atpakaļ un uzgrūdos virsū Kārte­ram. Kaunpilnā kārtā abi atkritām uz dibena. Jābrīnās, ka Kārters neuzdūrās uz sava zobena.

Meiteni, kas stāvēja mums priekšā, uzreiz nemaz neatpazinu. Tagad, kad atceros, tas liekas dīvaini. Iespē­jams, viņa izmantoja kaut kādu maģisku auru, vai var­būt es vienkārši negribēju ticēt, ka tā ir viņa.