Sarkanā piramīda

Zia novēcināja nūju pret dievieti, un Serketas stāvs uzliesmoja. Dieviete iekliegusies kāpās atpakaļ, bet uguns nodzisa gandrīz nekavējoties. Serketas drānas gan bija apsvilušas, bet viņa pati šķita drīzāk saniknota, nevis cietusi.

“Tavs laiks ir pagājis, burve. Māja ir vāja. Sets iznici­nās šo zemi.”

Zia aizsvieda savu nūju kā bumerangu. Tā ietriecās skorpiona astē un uzsprāga žilbinošās uguns liesmās. Serketa spruka atpakaļ, uz brīdi novērsās, un tajā brīdī Zia no piedurknes izvilka kaut ko sīku — ieslēpjamu plaukstā.

Viņa svieda nūju, lai novērstu uzmanību, es nodo­māju. Burvja viltība.

Tad Zia izdarīja kaut ko neapdomīgu — izlēca no burvju apļa, ko mums bija piekodinājusi nedarīt.

“Zia!” Kārters iesaucās. “Vārti!”

Atskatījos, un man sirds gandrīz stājās pukstēt. Tempļa ieeja bija pārvērtusies stāvā smilšu tunelī, es it kā skatījos apgāzta smilšu pulksteņa piltuvē. Jutu, kā tas mani velk pie sevis ar maģisku spēku.

“Es tur iekšā nelīdīšu,” es uzstāju, bet vēl viens gais­mas uzliesmojums pievērsa manu uzmanību Ziai.

Viņas abas ar dievieti bija uzsākušas bīstamu deju. Zia griezās un virpuļoja ar savu degošo nūju, un it viss, kam viņa pieskārās, iedegās spožās liesmās. Bija jāat­zīst — viņa bija gandrīz tikpat gracioza un iespaidīga kā Basteta.

Uzbrāzās dīvaina vēlme palīdzēt. Es gribēju— īste­nībā pat ļoti gribēju — izkāpt no apļa un iesaistīties cīņā. Vēlme, protams, bija pilnīgi traka. Ko es būtu va­rējusi iesākt? Bet es jutu, ka es nevaru — nedrīkstu — lēkt vārtos, nepalīdzējusi Ziai.

“Seidij!” Kārters mani sagrāba un pavilka atpakaļ. Pašai nemanot, biju gandrīz jau pārkāpusi pāri krīta ap­lim. “Kas tev padomā?”

Es nezināju, ko teikt, bet skatījos uz Ziu un tādā kā transā nomurmināju: “Viņa izmantos lentas. Tas neno­strādās.”

“Ko?” Kārters pieprasīja. “Nāc, mums jāiet cauri vārtiem!”

Tad Zia pavēra plaukstu, un gaisā uzlidoja mazas, sarkanas auduma stērbelītes. Lentas. Kā es to zināju? Tās locījās kā dzīvas būtnes — kā zuši ūdenī — un sāka augt lielākas.

Serketa joprojām sargājās no uguns un centās izvai­rīties no Zias. Sākumā viņa laikam pat nemanīja lentas, kas auga lielākas, līdz bija vairākus metrus garas. Sa­skaitīju piecas, sešas, septiņas lentas. Tās lidoja apkārt, ieskaujot Serketu, un viņas ēnu skorpionam šāvās cauri kā tukšai ilūzijai. Visbeidzot tās apvijās ap Serketu, kājas un rokas piesaistot pie auguma. Dieviete iekliedzās, it kā lentas viņu dedzinātu. Viņa nokrita uz ceļiem, un ēnu skorpions pagaisa tintei līdzīgā miglā.

Zia apstājās. Viņa pielika savu nūju dievietei pie se­jas. Lentas iemirdzējās, un dieviete sāpēs iešņācās, bārstī­dama lāstus nezināmās mēlēs.

“Es tevi sasēju ar Hatoras septiņām lentām,” Zia teica. “Atbrīvo savu saimniekorganismu, vai arī tava būtība degs mūžam.”

“Tava nāve ilgs mūžam!” Serketa nošņācās. “Tu esi da­būjusi Setu par ienaidnieku!”

Zia sagrieza nūju, un Serketa raustīdamās un kūpē­dama novēlās uz sāniem.

“Es… ne…” dieviete šņāca. Bet tad melnās acis vērtās piena baltas, un viņa palika nekustīgi guļam.

“Vārti!” Kārters brīdināja. “Zia, nāc! Man liekas, tie veras ciet!”

Viņam bija taisnība. Izskatījās, ka smilšu tunelis grie­žas lēnāk. Tā maģiskais pievilkšanas spēks vairs nešķita tik spēcīgs.

Zia piegāja pie nokritušās dievietes, pieskārās viņas pierei, un no Serketas mutes sāka celties melni dūmi. Serketa pārvērtās un saruka mazāka, līdz mēs raudzījā­mies uz pavisam citādu sarkanajās lentās ietītu sievieti. Arī šai bija bāla āda un tumši mati, bet viņa nemaz nelī­dzinājās Serketai. Izskatījās pavisam parasta.

“Kas viņa tāda ir?” es jautāju.

“Serketas ķermeņa īpašniece,” Zia teica. “Nabaga mirstīgā, kas…”

Viņa pēkšņi paslēja galvu. Melnā migla vairs negaisa. Tā atkal kļuva biezāka un tumšāka un lēnām ietērpās veidolā.

“Nevar būt,” Zia nomurmināja. “Lentas ir pārāk spē­cīgas. Serketa nevar iemiesoties kur citur, ja vien…”

“Viņa tieši to šobrīd dara!” Kārters kliedza. “Un mūsu izeja veras ciet! Ejam!”

Es nespēju noticēt, ka viņš ir gatavs lēkt iekšā kus­tīgā smilšu sienā, bet redzēju, ka melnais mākonis pār­vēršas ļoti niknā skorpionā, kas bija divstāvu mājas augstumā, un tad izšķīros.

“Nāku!” es iesaucos.

“Zia!” Kārters kliedza. “Uz karstām pēdām!”

“Iespējams, ka tev ir taisnība,” burve nolēma. Viņa pa­griezās, un visi kopā mēs skriešus ielēcām smilšu virpulī.

13 Es stājos pretī tītaram

kārters

Mana kārta.

Pirmkārt, Seidijas “kucēna” komentārs bija nevietā. Es nebiju sajūsmā par Ziu. Man vienkārši diezgan reti gadījies sastapt kādu, kas prot sviest uguns bumbas un cīnīties ar dieviem. (Izbeidz mēdīties, Seidij. Tu izska­ties pēc Heopsa.)

Tātad mēs ielēcām smilšu tunelī.

Tur bija tumšs. Es šāvos uz priekšu, un vēderā kutēja kā brīvajā kritienā. Visapkārt gaudoja karsts vējš, un āda man kaisa.

Tad es nokritu uz aukstas flīžu grīdas, un Seidija ar Ziu uzkrita man virsū.

“Au!” es ievaidējos.