Sarkanā piramīda

“Burvja māceklis,” Zia teica. “Vai tu zināji, ka tā multene sakņojas ēģiptiešu mītā?”

Seidija tikai blenza. Es zināju, kā viņa jūtas. To visu nemaz nebija iespējams aptvert.

Izgājām cauri zālei, pilnai ar statujām, kam šakāļa galva, un es varu apzvērēt, ka viņu acis mūs vēroja. Pēc pāris minūtēm Zia mūs veda cauri āra tirgum —ja vis­pār var teikt, ka kaut kas ir “ārā”, ja tas atrodas zem ze­mes —, tur bija dučiem stendu, kuros nopērkamas tādas dīvainas preces kā bumerangu burvju nūjiņas, māla lel­les, papagaiļi, kobras, papirusa ruļļi un simtiem dažādu, spožu amuletu.

Pēc tam mēs gājām pa akmens tiltu, kas veda pāri tumšai, zivju pilnai upei. Domāju, ka tie ir asari, līdz pamanīju asos zobus.

“Vai tās ir piranjas?” es jautāju.

“Tīģerzivis no Nīlas,” Zia teica. “Līdzīgas piranjām, tikai šīs izaug pat sešpadsmit kilogramu smagas.”

Pēc tam es daudz uzmanīgāk skatījos, kur lieku kāju.

Mēs nogriezāmies ap stūri un pagājām garām grez­nai mājai, kas bija celta no melna akmens. Sienās bija iekalti sēdošu faraonu attēli, un durvju stenderes rotāja vijīgas čūskas.

“Kas ir tur?” Seidija jautāja.

Mēs palūrējām iekšā un redzējām rindās sasēdušos bērnus — tur bija vismaz divdesmit bērnu vecumā no sešiem līdz desmit gadiem, un visi sēdēja sakrustotām kājām uz spilveniem. Visi bija pārliekušies pāri metāla bļodām, uzmanīgi vērās kaut kādā šķidrumā un pie se­vis murmināja. Vispirms nospriedu, ka tā ir klase, bet nekur nemanīja skolotāju, un telpa bija izgaismota tikai ar pāris svecēm. Spriežot pēc tā, cik daudz vietu bija brīvas, telpa bija paredzēta vismaz divtik lielam skaitam bērnu.

“Mūsu jaunuzņemtie,” Zia vēstīja, “mācās sazināties. Pirmajai nomai jāuztur kontakti ar brāļiem visā pasaulē.

Mēs izmantojam savus jaunākos… kā saziņas speciā­listus.”

“Tad jums tādas vietas kā šī ir visā pasaulē?”

“Lielākā daja no tām ir daudz mazākas, bet jā.”

Es atcerējos, ko Amoss mums stāstīja par nomām. “Ēģipte ir Pirmā noma. Ņujorka ir Divdesmit pirmā. Kas ir pēdējā, trīssimt sešdesmitā?”

“Antarktīda,” Zia teica. “Izsūtījuma vieta. Tur nav nekā, izņemot pāris saīgušu burvju un burvju ping­vīnu.”

“Burvju pingvīnu?”

“Labāk neprasi.”

Seidija pamāja uz bērniem, kas sēdēja telpā. “Kā viņi to dara? Redz ūdenī bildes?”

“Tā ir eļļa,” Zia sacīja. “Bet principā — jā.”

“Viņu ir tik maz,” Seidija teica. “Vai tie ir vienīgie jaunuzņemtie visā pilsētā?”

“Visā pasaulē,” Zia viņu izlaboja. “Bija vairāk, pirms…” Viņa aprāvās.

“Pirms kā?” es jautāju.

“Nekā,” Zia dusmīgi atcirta. “Jaunuzņemtie ir atbil­dīgi par sazināšanos, jo jauniem prātiem ir visvērīgākā uztvere. Burvji parasti sāk apmācības ne vēlāk kā des­mit gadu vecumā… ar dažiem bīstamiem izņēmumiem.” “Tu domā mūs,” es teicu.

Zia uzmeta man bažīgu skatienu, un es zināju, ka viņai no prāta neiziet, kā tas putns mani nosauca: labais valdnieks. Tas viss šķita tikpat nereāls kā mūsu uzvārds Faraonu asiņu sarakstā. Kā es varēju būt kaut kādu senu valdnieku radinieks? Un pat ja tā, es pavisam noteikti nebiju valdnieks. Man nebija savas valsts. Man vairs ne­bija pat vienīgās ceļasomas.

“Viņi jūs gaida,” Zia bilda. “Nāciet.”

Ceļš izrādījās tik tāls, ka sāka smelgt kājas.

Beidzot mēs nonācām krustcelēs. Pa labi slējās mil­zīgas bronzas durvis, kurām abās pusēs dega milzīgi ugunskuri; pa kreisi gulēja sešus metrus augsta sfinksa. Tai starp ķepām bija durvis, bet noputējušas un klātas zirnekļu tīkliem.

“Izskatās pēc Gīzas sfinksas,” es minēju.

“Tas tāpēc, ka mēs esam tieši zem īstās sfinksas,” Zia teica. “Tas tunelis ved augšā, tieši uz sfinksu. Vai vismaz tā bija, pirms tunelis tika aizsprostots.”

“Bet…” Es aši galvā šo to sarēķināju. “Līdz sfinksai no Kairas lidostas ir kilometru trīsdesmit.”

“Apmēram.”

“Nevar būt, ka mēs tik tālu esam atnākuši.”

Zia pasmaidīja, un bija grūti nepamanīt, cik viņai skaistas acis. “Maģiskās vietās attālumi mainās, Kārter. Tu noteikti to būsi pamanījis.”

Seidija nokremšķinājās. “Tad kāpēc tas tunelis ir ciet?”

“Arheologiem sfinksa pārāk patika,” Zia atbildēja. “Viņi visu laiku rakņājās visapkārt. Visbeidzot astoņ­desmitajos gados uzgāja zem sfinksas tuneļa sākumu.” “Tētis man par to stāstīja!” es izsaucos. “Bet viņš teica, ka tas tunelis nekur neved.”

“Tā ir, jo mēs to tā izveidojām. Mēs nevarējām ļaut arheologiem apjaust, cik daudz viņi nav atklājuši. Ēģip­tes vadošais arheologs nesen paziņoja, ka, viņaprāt,

šobrīd esot atklāti tikai apmēram trīsdesmit procenti no Ēģiptes sendrupām. Īstenībā atklāta vien desmitā daļa un ne jau pats interesantākais.”

“Un kā ar Tutanhamona kapenēm?” es iebildu.

“Tā bērna karaļa?” Zia novaikstījās. “Garlaicīgi. Būtu tu redzējis kādas no labajām kapenēm!”

Jutos mazliet sarūgtināts. Tētis manu vārdu bija iz­vēlējies par godu Hovardam Kārteram — Tutanhamona kapeņu atklājējam, un es vienmēr biju juties personīgi ar tām saistīts. Ja tās nebija “labas” kapenes, diez kuras tad bija?

Zia pagriezās pret bronzas durvīm.

“Šī ir Laikmetu zāle.” Viņa uzlika plaukstu uz zīmoga ar Dzīvības mājas simbolu.

Hieroglifi iemirdzējās, un durvis atvērās.