Sarkanā piramīda

Zia mūs uzlūkojā dziļā nopietnībā. “Tūlīt jūs tiksie­ties ar Virslektoru. Ja negribat, lai jūs pārvērš par kukai­ņiem, uzvedieties labi.”

14 Francūzis mūs gandrīz nogalina

kārters

Pēdējo pāris dienu laikā biju pieredzējis daudz traku lietu, bet Laikmetu zāle pārspēja tās visas.

Divas akmens pīlāru rindas balstīja griestus, kas bija tik augsti, ka zem tiem varētu ievietoties dirižablis. Tel­pas vidū bija noklāts vizuļojošs, zils paklājs, kas izskatī­jās pēc ūdens, un tas vijās cauri visai garajai zālei, kuras otrs gals nebija saskatāms, lai gan visur dega spožas gais­mas. Kā hēlija baloni visur lidinājās ugunsbumbas un ikreiz, kad saskārās cita ar citu, mainīja krāsu. Turpat lidinājās arī miljoniem mazu hieroglifu, kas uz labu laimi saķērās vārdos, pēc brīža atkal pajukdami.

Es saķēru spīdošu sarkanu kājiņu pāri.

Tās pārsoļoja pāri manai plaukstai, tad nolēca no tās un izgaisa.

Bet visdīvainākie bija lielie ekrāni.

Es nezinu, kā lai vēl tos nosauc. Starp kolonnām ab­pus mums mainījās attēli, kas noskaidrojās un tad atkal izplūda kā hologrammas smilšu vētrā.

“Nāciet,” Zia vēlēja. “Un nešķiediet pārāk daudz laika, skatoties apkārt.”

Tas bija par daudz prasīts. Pirmos piecus, sešus met­rus maģiskie attēli telpā meta zeltainu gaismu. Mirdzoša saule ausa pāri okeānam. No ūdens iznira kalns, un man uzmācās sajūta, ka vēroju pasaules pirmsākumu. Pa Nī­las ieleju soļoja milži: tumšādains vīrietis ar šakāļa galvu, lauvene ar asiņainiem ilkņiem, skaista sieviete ar gaismas spārniem.

Seidija nokāpa no paklāja. Transā viņa pastiepa roku pretī attēlam.

“Palieciet uz paklāja!” Zia sagrāba Seidijas roku un parāva viņu atpakaļ. “Jūs redzat Dievu laikmetu. Ne­viens mirstīgais nedrīkstētu redzēt šos skatus.”

“Bet…” Seidija samirkšķināja acis. “Tās jau tikai bil­des, vai tad ne?”

“Atmiņas,” Zia teica. “Tik spēcīgas, ka var sapostīt tev prātu.”

“Ak tā,” Seidija klusiņām nopurpināja.

Gājām tālāk. Attēli vērtās sudraboti. Redzēju kara­spēkus — ēģiptiešu šķēpnešus svārkos, sandalēs un ādas bruņās. Garš, tumšādains vīrs sarkanbaltās bruņās uz­lika sev galvā dubultu kroni: Narmers — valdnieks, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti. Seidijai bija taisnība: viņš mazliet līdzinājās mūsu tētim.

“Šeit ir redzama Senā karaļvalsts,” es minēju. “Pir­mie Ēģiptes varenības gadi.”

Zia pamāja. Tālāk redzējām strādniekus ceļam pirmo kāpņveida akmens piramīdu. Pāris soļu tālāk pati lie­lākā piramīda slējās pāri Gīzas tuksnesim. Tās ārējais, gludais apmetums mirdzēja saulē. Pakājē bija sapulcēju­šies desmit tūkstoši strādnieku, nometušies ceļos fa­raona priekšā. Viņš pacēla rokas pret sauli un atklāja pats savas kapenes.

“Heopss,” es teicu.

“Mūsu paviāns?” Seidija pēkšņi ieinteresējās.

“Nē, faraons, kurš uzcēla Lielo piramīdu,” es teicu. “Tā bija pasaules augstākā celtne gandrīz četrus tūksto­šus gadu.”

Vēl pāris soļu tālāk attēli no sudrabainiem vērtās vara sarkani.

“Vidējā valsts,” Zia paziņoja. “Asiņaina, haotiska ēra. Un tomēr tieši tolaik Dzīvības māja beidzot nostabili­zējās.”

Ainas mainījās daudz ātrāk. Mēs noskatījāmies, kā cīnās karaspēki, tiek celti tempļi, kuģi peld pa Nīlu un burvji svaidās ar uguni. Katrs mūsu solis nosedza sim­tiem gadu, bet zālei vēl joprojām neredzēja galu. Es pirmo reizi apjautu, cik tiešām sena ir Ēģipte.

Mēs soļojām tālāk, un gaisma iesvēlās bronzas dzel­tena.

“Jaunā valsts,” es minēju. “Pēdējā reize, kad Ēģiptē val­dīja ēģiptieši.”

Zia cieta klusu, bet es noskatījos ainās, par kurām tētis bija stāstījis: Hatšetsupa — slavenākā valdniece, kas, pielikusi mākslīgo bārdu, valdīja pār Ēģipti kā vīrie­tis, Ramzess Lielais, kas vadīja savus kaujas ratus cīņā.

Es redzēju burvjus, kas cīnījās pili. Vīrietis skrandās, plušķainu bārdu un mežonīgām acīm nosvieda zemē savu nūju, kas pārvērtās čūskā un aprija desmitiem citu čūsku.

Man kaklā sakāpa kamols. “Vai tas ir…”

“Mūsa,” Zia teica. “Vai Moše, kā viņu sauca paša tauta. Jūs viņu pazīstat kā Mozu. Vienīgais citzemnieks, kam izdevies uzveikt vecajos burvju divcīņā.”

Es iepletu acis. “Tu joko?”

“Mēs par šādām lietām nemēdzam jokot.”

Aina atkal mainījās. Es redzēju vīrieti, kas stāvēja pie galda, uz kura atradās kara figūriņas: koka rotaļu kuģi, kareivji un kaujas rati. Vīrietis bija tērpies kā fara­ons, bet viņa seja izskatījās dīvaini pazīstama. Vīrs pa­cēla acis, un šķita, ka viņš uzsmaida tieši man. Es no­drebēju un sapratu, ka no vaiga viņš ir tieši tāds pats kā bay putnam līdzīgais radījums, ko sastapu pie aizas.

“Kas viņš tāds ir?” es jautāju.

“Nektanebo II,” Zia teica. “Pēdējais faraons, kas bija ēģiptietis, un pēdējais faraons, kas bija burvis. Viņš spēja pārvietot veselas armijas, radīt un iznicināt kuģu flotes, vienkārši pārbīdot kauliņus uz sava galda, bet beigās ar to vairs nepietika.”

Mēs pagājām tālāk, un attēli kļuva zili. “Šis ir Ptolemaja laiks,” Zia teica. “Aleksandrs Lielais iekaroja visu tolaik zināmo pasauli, tai skaitā Ēģipti. Viņš iecēla savu ģenerāli Ptolemaju par faraonu un aizsāka grieķu valdī­šanu pār Ēģipti.”