Sarkanā piramīda

Viņš pavēra plaukstu, no tās izspurdza mirdzoši hie­roglifi, kas virpuļoja ap paaugstinājumu. Pēkšņi uzzib­snīja spoža gaisma, un, kad es atguvu redzi, paaugstinā­jums bija tukšs. Tie abi bija pazuduši.

Zia pagriezās pret mums visai sadrūmusi. “Parādīšu, kur dzīvosiet. No rīta sāksies jūsu pārbaudījums. No­skaidrosim, kādas burvestības jūs zināt un kā tās mākat izmantot.”

īsti nesapratu, ko viņa ar to domāja, un mēs ar Seidiju nervozi saskatījāmies.

“Izklausās jautri,” Seidija ierunājās. “Un ja mēs neiz­turēsim to pārbaudījumu?”

Zia viņu dzedri nopētīja. “Tas nebūs tāds pārbaudī­jums, kuru var neizturēt, Seidija Keina. Vai nu pārbau­dījumu izturi, vai arī mirsti.”

15 Dievišķa dzimšanas dienas balle

Kārteru aizveda uz citu guļamvietu, tāpēc nezinu, cik saldi viņš gulēja. Bet es ne acu neaizvēru.

Būtu pieticis tikai ar Zias komentāru par pārbaudī­juma nokārtošanu vai nāvi, taču arī meiteņu kopmītnes nebūt nebija tik stilīgas kā Amosa savrupmāja. Akmens sienas bija mitras. Pa griestiem lāpu gaismā dejoja baigu ēģiptiešu briesmoņu bildes. Man ierādīja ļodzīgu gultu, un pārējās meitenes, kas šeit bija uz apmācībām — jaun­uzņemtās, kā Zia viņas sauca, — bija daudz jaunākas par mani. Tāpēc, kad vecā kopmītņu uzraudze lika iet gulēt, viņas klausīja uz vārda.. Uzraudze novēcināja roku, un lāpas izdzisa. Viņa aizvēra aiz sevis durvis, un es dzirdēju, kā noklikšķ slēdzenes.

I.ieliski. Ieslodzīta bērnudārza pagrabā.

Blenzu tumsā, līdz dzirdēju, ka tās citas šņāc. Neat­stājās viena doma: vēlēšanās, ko es nespēju valdīt. Vis­beidzot izslīdēju no gultas un uzāvu zābakus.

Aiztaustījos līdz durvīm. Paraustīju durvju kliņķi.

Tās tiešām bija aizslēgtas. Sagribējās tām iespert, bet tad atcerējos, ko Zia izdarīja Kairas lidostas slotu skapī.

Es pieliku plaukstu pie durvīm un nočukstēju: sahad.

Slēdzene noklikšķēja. Durvis atvērās. Noderīgs triks.

Gaiteņi bija tumši un tukši. Izskatījās, ka Pirmajā nomā naktsdzīve nav no rosīgajām. Es lavījos cauri pil­sētai uz to pusi, no kuras bijām nākuši, un neredzēju neko citu, kā pāris kobru, kas pārslīdēja pāri ceļam. Pēc pēdējo pāris dienu notikumiem tas mani nemaz nesa­trauca. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeklēt Kārteru, bet es nezināju, kurp viņš tika aizvests, un vispār gribēju visu nostrādāt viena pati.

Pēc mūsu pēdējā strīda Ņujorkā es īsti nesapratu, ko jūtu pret savu brāli. Ja iedomājos, ka viņš varētu ap­skaust manu dzīvi, kamēr pats varēja ceļot pa pasauli kopā ar tēti — nu, piedod! Un viņš uzdrīkstējās nosaukt manu dzīvi par normālu? Jā, labi, man bija pāris draugu skolā, piemēram, Emma un Lizija, bet mana dzīve ne­pavisam nebija viegla. Ja Kārters sastrādāja ko stulbu vai satika cilvēkus, kas nepatīk, viņš varēja vienkārši doties tālāk! Man bija jāpaliek, kur esmu. Neielaižoties garos skaidrojumos par to, cik dīvaina ir mana dzīve, es nevarēju atbildēt uz tik vienkāršiem jautājumiem kā “Kur ir tavi vecāki?” vai “Ko dara tavi vecāki?” vai pat “No kurienes tu esi?” Es vienmēr biju tā citādā meitene. No jauktās rases; amerikāniete, kas nav amerikāniete; meitene, kurai mamma mirusi; meitene, kuru pametis tētis; meitene, kas nemācēja uzvesties klasē; meitene, kas nespēja koncentrēties mācībām. Pēc kāda laika nā­kas iemācīties, ka iejukšana pūlī vienkārši nedarbojas.

Ja cilvēki uz mani blenž, es labāk pieraudzīšu, lai ir, uz ko blenzt. Sarkanas šķipsnas matos? Kāpēc ne! Armijas zābaki un skolas forma? Pavisam noteikti. Direktors saka: “Nāksies zvanīt taviem vecākiem, jaunā dāma.” Es saku: “Lai jums veicas.” Kārters nezināja neko par manu dzīvi.

Bet pietiks par to. Svarīgākais, ka šo konkrēto izpēti es izlēmu veikt viena pati un, pāris reižu nomaldījusies, tomēr atradu atpakaļceļu uz Laikmetu zāli.

Tu droši vien gribi zināt, kas man bija padomā? Es pavisam noteikti negribēju vēlreiz satikt ne ļauno monsinjoru, ne baiso, veco Salamandera kungu.

Gribēju redzēt tos attēlus — tos, ko Zia sauca par atmiņām.

Es atvēru bronzas durvis. Izskatījās, ka zāle ir pa­mesta. Ugunsbumbas pa gaisu nelidinājās. Nekur ne­manīja spīdošos hieroglifus. Bet starp kolonnām jopro­jām mirguļoja attēli, izgaismodami zāli dažādās krāsās.

Es paspēru pāris nervozu soļu.

Es gribēju vēlreiz redzēt Dievu laikmetu. Kaut kas tajos attēlos mani satrauca pirmajā reizē, kad gā­jām cauri zālei. Es zinu, Kārters domāja, ka es esmu ieslīgusi bīstamā transā, un Zia brīdināja, ka tie attēli atmiekšķēšot man smadzenes, bet radās sajūta, ka viņa tikai cenšas mani iebiedēt. Es jutu saikni ar tiem attēliem, it kā tur slēptos atbilde — svarīga, man nepieciešama.

Nokāpu no paklāja un tuvojos zeltainās gaismas aiz­karam. Es redzēju vēja dzītas smilšu kāpas, negaisa mā­koņus savelkamies debesīs, Nīlā peldošus krokodilus. Es redzēju zāli, pilnu ar cilvēkiem. Es pieskāros attēlam.

Un pēkšņi es atrados dievu pilī.