Sarkanā piramīda

“Ne gluži. Ozīriss tika atdzīvināts — bet tikai mirušo pasaulē. Viņš kļuva par mirušo valdnieku. Kad viņu dēls Hors bija liels, viņš izaicināja Setu uz cīņu par Ēģiptes troni un pēc daudzām sīvām kaujām viņu uz­veica. Tāpēc Horu sauca par Atriebēju. Kā es teicu — sens stāsts, bet tāds, ko dievi laika gaitā atkārtojuši ne reizi vien.”

“Atkārtojuši?”

“Dievi klausa ieradumam. Zināmā mērā viņi ir ļoti paredzami: vienas un tās pašas nesaskaņas un greizsir­dība uznirst atkal un atkal. Mainās vienīgi notikumu vieta un saimniekorganismi.”

Atkal tas pats vārds: saimniekorganisms. Es iedomā­jos to nabadzīti Ņujorkas muzejā, kas bija pārvērtusies Serketā.

“Manā vīzijā,” es teicu, “Izīda un Ozīriss bija precē­jušies. Hors grasījās dzimt kā viņu dēls. Bet citā stāstā, ko man stāstīja Kārters, viņi visi trīs bija brāļi un māsa, debesu dievietes bērni.”

“Jā,” Iskanders piekrita. “Kāds, kam dievu būtība ir sveša, to sauktu par neizdibināmību. Viņi nespēj staigāt pa zemes virsu savā patiesajā veidolā — katrā ziņā ne ilgāk kā pāris brīžu. Viņiem ir nepieciešami saimniek­organismi.”

“Tu runā par cilvēkiem.”

“Vai spēcīgi priekšmeti, tādi kā statujas, talismani, pieminekļi, tie vai citi mašīnu modeļi. Bet viņi dod priekš­roku cilvēkiem. Redzi, dieviem ir brīnumainas spējas, bet tikai cilvēki ir radoši. Cilvēkiem piemīt spēja mainīt vēsturi, nevis to tikai atkārtot. Cilvēki spēj… kā jūs to mūsdienās sakāt… domāt platāk.”

“Plašāk,” es izlaboju.

“Jā. Cilvēka radošā gara un dievu spēka apvienojums var būt diezgan vilinošs. Katrā ziņā, kad Ozīriss un Izīda pirmo reizi staigāja pa zemes virsu, viņu saimniekorganismi bija brālis un māsa. Bet mirstīgie saimniekorganismi nav mūžīgi. Tie mirst vai novalkājas. Vēlāk Ozī­riss un Izīda iemiesojās jaunos veidolos — cilvēkos, kas bija vīrs un sieva. Hors, kas iepriekšējā dzīvē bija viņu brālis, piedzima no jauna kā viņu dēls.”

“Sarežģīti,” es teicu. “Un tā kā pretīgi.”

Iskanders paraustīja plecus. “Dievi nedomā par at­tiecībām kā mēs, cilvēki. Viņiem saimniekorganisms ir kā cita drēbju kārta. Tāpēc jau senlaiku mīti šķiet tik sa­mezgloti. Dažreiz dievi ir aprakstīti kā precēts pāris, brāļi un māsas vai vecāki un bērni, un tas ir atkarīgs no viņu saimniekorganismiem. Faraonu dēvēja par dzīvo dievu. Ēģiptologi tos uzskata par mītiem, bet īstenībā daudzos gadījumos tā arī bija. Varenākie faraoni kļuva par dievu — lielākoties Hora — saimniekorganismiem. Viņš tiem deva spēku un gudrību un ļāva tiem izveidot Ēģipti par varenu impēriju.”

“Bet tas taču ir labi, vai ne? Kāpēc ir aizliegts uz­ņemt sevī dievu?”

Iskandera seja satumsa. “Dievu vēlmes nesaskan ar tām, ko lolo cilvēki, Seidij. Viņi var pārmākt savu saimniekorganismu un tiešā nozīmē izdedzināt to no iekš­puses. Tāpēc daudzi saimniekorganismi mirst jauni. Tutanhamons, nabaga zēns, nomira deviņpadsmit gadu vecumā. Ar Kleopatru VII bija vēl ļaunāk — viņa mēģi­nāja iemiesot Izīdu, bet nezināja, kā to panākt, un tas laupīja viņai prātu. Sendienās Dzīvības māja mācīja lie­tot dievišķo maģiju. Jaunuzņemtie varēja mācīties no Hora, Izīdas, Sehmetas vai daudziem citiem dieviem un ieprasties vadīt viņu enerģiju. Tolaik mums bija daudz vairāk jaunuzņemto.”

Iskanders aplaida skatu visapkārt, tukšo zāli it kā iztēlodamies pilnu ar burvjiem. “Daži lietpratēji spēja izsaukt dievus uz noteiktu laiku. Citi mēģināja iemiesot viņu garus… kā nu kuro reizi izdevās. Galvenais mērķis bija kļūt par dieva aci —mirstīgas un nemirstīgas dvē­seles ideālu kopību. Tikai retajam tas izdevās. Pat ne faraoniem, kas bija dzimuši ar šīm spējām. Daudzus šie centieni iedzina kapā.” Viņš parādīja man savu plauk­stu — tik dziļu dzīvības līniju redzēju pirmoreiz. “Kad Ēģipte beidzot nonāca Romas jūgā, mēs — es — sapratu, ka cilvēcei, mūsu valdniekiem, pat visspēcīgākajiem burvjiem trūkst pietiekami stipras gribas, lai valdītu dievu spēkus. Vienīgie, kas to spēja…” Viņa balss apslāpa. “Kas?”

“Nekas, mīļā. Es kļūstu pļāpīgs. Veca vīra vājība.”

“Tu runā par faraonu asinīm, vai ne?”

Iskanders ieskatījās man acīs. Viņa paša acis vairs neizskatījās aizmiglotas. Tās tīri vai dedzināja. “Tu nu gan esi dūšīga meiča. Līdzinies mātei.”

Man atkrita žoklis. “Jūs viņu pazināt?”

“Protams. Viņa tika šeit apmācīta, tāpat kā tavs tēvs. Tava māte… viņa bija ne vien lieliska zinātniece, bet arī apdāvināta pareģe. Tā ir viena no maģijas grūtākajām nozarēm, un viņa bija pirmā pēc daudziem gadsimtiem, kam piemita šādas spējas.”

“Spēja pareģot?”

“Redzēt nākotni. Tas ir ļoti sarežģīti, un redzējums nekad nav pilnīgi precīzs, bet viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neierastās instancēs. Šo to, kas lika pat šim vecajam vīram apšaubīt sen iedibinātas patiesības…”

Viņš jau atkal ieslīga atmiņu pasaulē, un es vai lecu gaisā, kad tā izdarījās mani vecvecāki, bet, kad tāpat iz­darījās visuspēcīgs burvis, kura rīcībā bija svarīga infor­mācija, es biju gatava vai zemes spert gaisā.