Sarkanā piramīda

Zia pasvieda man ādas somu. Tur bija ziloņkaula nūjiņa, zizlis, kas acīmredzot pārveidojās par cīņas nūju, papīrs, tintes komplekts, auklas gabals un brīnišķīgs vaska pikucis. Es vai plīsu no sajūsmas.

“Un kur tad mazais vaska vīrelis?” es jautāju. “Es gribu Mīklas čali.”

“Ja tu runā par statueti, tā tev pašai jāizgatavo. Ja tev piemitīs prasmes, tu iemācīsies visu paveikt saviem spē­kiem. Vēlāk noteiksim jūsu specializāciju.”

“Specializāciju?” Kārters jautāja. “Tāpat kā Nektanebo, kurš specializējās figūriņās?”

Zia pamāja. “Nektanebo bija ārkārtīgi apdāvināts figūriņu mags. Viņš spēja izgatavot šabti, kas bija tik dzīvīgs, ka to varēja noturēt par cilvēku. Neviens nav bijis izcilāks figūriņu… ja nu vienīgi Iskanders. Taču ir daudzas citas jomas: dziednieks, amuletu izgatavotājs, dzīvnieku vārdotājs, elementālists, cīņas burvis, nekromants.”

“Zintnieks?” es jautāju.

Zia uz mani ziņkāri paskatījās, “jā, kaut gan tas ir visai liels retums. Kādēļ tu…”

Es nokremšļojos. “Kā tad lai mēs zinām savu specia­lizāciju?”

“Tas drīz taps skaidrs,” Zia solīja, “taču labs burvis zina mazliet no visa, tādēļ sāksim ar pašiem pamatiem. Iesim uz bibliotēku.”

Pirmā noma bibliotēka bija tāda pati kā Amosam, taču simtreiz lielāka: ar apaļām telpām, kur, šķiet, kā medus kārēs rindojās nebeidzami plaukti, kas atgādi­nāja pasaulē lielāko bišu stropu. Māla šabti statujas te uzradās, te nozuda, atnesdamas ruļļu kārbas, un pa­gaisa, taču nevienu citu cilvēku mēs neredzējām.

Zia pieveda mūs pie koka galda un izklāja garu, baltu papirusa rulli. Viņa paņēma irbuli un iemērca to tintē.

“Ēģiptiešu vārds šešs nozīmē skrīveris vai rakstnieks, taču tas var būt arī burvis. Tas tādēļ, ka maģija pašos pamatos vārdus vērš par īstenību. Jūs radīsiet papirusa rulli. Izmantojot savu maģiju, jūs uz papīra uzrakstīta­jiem vārdiem piešķirsiet spēku. Izrunāti šie vārdi atbrī­vos maģiju.”

Viņa pasniedza Kārteram irbuli.

“Es nesaprotu,” viņš iebilda.

“Vienkāršu vārdu,” viņa mudināja. “Tas var būt jebkas.”

“Angliski?”

Zia novaikstījās. “Ja nu citādi nevar. Visas valodas darbojas, taču vislabāk — hieroglifi. Tie ir radīšanas, maģijas un Maatas valoda. Tikai esi uzmanīgs.”

Pirms viņa paspēja izskaidrot, Kārters uzzīmēja vien­kāršu putna hieroglifu.

Bilde sakustējās, atlupa no papirusa un aizlidoja. Promceļā tā notašķīja Kārtera galvu ar hieroglifiskiem izkārnījumiem. Nespēju valdīt smieklus, skatoties uz Kārtera sejas izteiksmi.

“Iesācēja kļūda,” Zia nosacīja, nozibinājusi acis, lai ciešu klusu. “Ja izmanto simbolu, ar ko apzīmē kaul ko dzīvu, labāk to uzrakstīt tikai daļēji: atstāt bez spārna vai kājām. Citādāk tava maģija var to atdzīvināt.”

“Un likt uzkakāt radītājam,” Kārters nopūtās, noslau­cīdams matus ar papirusa strēmeli. “Tāpēc tēta vaska statuetei, Mīklas'čalim, nav kāju, vai ne?”

“Princips tas pats,” apstiprināja Zia. “Pamēģini vēl-

»

reiz.

Kārters paskatījās uz Zias zizli, kas bija klāts hie­roglifiem. Viņš izvēlējās vispamanāmāko un pārzīmēja to uz papirusa — uguns simbolu.

Vai, vai, es nodomāju. Taču vārds neatdzīvojās, kas gan būtu bijis visai aizraujoši. Tas vienkārši izšķīda.

“Turpini,” Zia mudināja.

“Kāpēc es esmu tik noguris?” Kārters brīnījās.

Viņš tiešām izskatījās nomocījies. Seju klāja sviedri.

“Tu raidi burvestību no iekšienes,” Zia paskaidroja. “Man uguns padodas viegli. Taču tev tā varbūt nav pati dabiskākā burvestība. Pamēģini ko citu. Uzbur… uzbur zobenu.”

Zia parādīja viņam, kā izveidot hieroglifu, un Kārters uzrakstīja to uz papirusa. Nekas nenotika.

“Izrunā to,” Zia sacīja.

“Zobens,” Kārters teica. Vārds iemirdzējās un iz­gaisa, bet uz papirusa gulēja sviesta nazis.

Es iesmējos. “Baigi!”

Izskatījās, it kā Kārters grasītos ģībt, taču izmocīja smaidu. Pacēlis nazi, viņš draudēja man ar to iebakstīt.

“Ļoti labi pirmajai reizei,” uzslavēja Zia. “Atceries — tu neradi nazi pats. Tu to atsauc no Maatas “visuma ra­došā spēka”. Hieroglifi ir mūsu šifrs. Tādēļ tos sauc par Dievišķajiem vārdiem. Jo spēcīgāks burvis, jo vieglāk viņam valdīt pār valodu.”

Es aizturēju elpu. “Tie hieroglifi, kas peld Laikmetu zālē. Izskatījās, ka tie pulcējas ap Iskanderu. Vai viņš tos atsauc?”

“Ne gluži,” Zia atbildēja. “Viņa klātbūtne ir tik spē­cīga, ka visuma valoda top redzama. Neatkarīgi no spe­cializācijas, katra burvja lielākā cerība ir kļūt par Die­višķo vārdu runātāju — zināt radīšanas valodu tik labi, ka iespējams modelēt īstenību, runājot vien un neiz­mantojot rulli.”

“Kad saki drumslās,” es prātoju, “un liec durvīm uz­sprāgt.”

Zia uzmeta drūmu skatienu. “Jā, taču, lai to izdarītu, būtu gadiem jātrenējas.”

“Tiešām? Bet…”

Ar acs kaktiņu pamanīju Kārteru kratām galvu un klusi brīdinām mani valdīt mēli.

“Hmm.” es murmināju. “Gan jau kādudien iemācīšos.” Zia sarauca pieri. “Vispirms apgūsti rulli.”

Man viņas attieksme sāka krist uz nerviem, tāpēc paķēru irbuli un angliski uzrakstīju uguns.

Zia paliecās uz priekšu un sarauca pieri. “Diez vai vajag…”