Sarkanā piramīda

“Iskander?”Viņš pārsteigts paskatījās, it kā būtu aiz­mirsis, ka esmu tepat. “Piedod, Seidij. Ko es gribēju teikt: tev priekšā grūts ceļš, bet tagad esmu pārliecināts, ka tieši tas ceļš tev ejams mūsu visu labā. Brālim būs ne­pieciešams tavs padoms.”

Man sanāca smiekli. “Kārteram nepieciešams pa­doms? Kādā ziņā? Par kādu ceļu tu runā?”

“Visam savs laiks. Soli pa solim.”

Tipiska pieaugušo atbilde. Centos savaldīt dusmas. “Un ja nu man pašai būs nepieciešams padoms?”

“Zia,” viņš nevilcinoties izspēra. “Viņa ir mana la­bākā skolniece un gudra. Kad pienāks īstais brīdis, viņa zinās, kā tev palīdzēt.”

“Nūja,” es mazliet vīlusies teicu. “Zia.”

“Pagaidām tev jāatpūšas, mīļā. Un šķiet, ka arī es beidzot varu doties pie miera.” Viņš izklausījās skumjš, bet atvieglots. Nesapratu, par ko viņš runā, bet man ne­tika dota izdevība apjautāties.

“Žēl, ka pazināmies tik neilgu laiku,” viņš sacīja. “Dusi saldi, Seidija Keina.”

“Bet…”

Iskanders pieskārās manai pierei. Un es iekritu dziļā miegā.

16 Kā Zia palika bez uzacīm

Pamodos no ledainas ūdens šalts sejā.

“Seidij, celies,” Zia mudināja.

“Ak, Dievs!” es iesaucos. “Vai tiešām citādi neva­rēja?”

“Nē,” bilda Zia.

Gribējās viņu nožņaugt, taču par nelaimi biju cauri slapja, trīcēju pie visām miesām un apjukusi. Cik ilgi biju gulējusi? Likās, tikai dažas minūtes, taču guļamtelpa bija tukša. Visas gultas saklātas. Meitenes droši vien jau devušās uz rīta nodarbībām.

Zia pasvieda man dvieli un tīras linu drēbes. “Satik­simies ar Kārteru mazgājamajā telpā.”

“Es jau tikko nomazgājos, tā ka lielais paldies, bet man vajag kārtīgas brokastis.”

“Mazgāšanās sagatavo tevi maģijai.” Zia uzkāra plecā burvju piederumu somu un atlocīja garu, melnu nūju, ko bija vicinājusi Ņujorkā. “Ja paliksi dzīva, varbūt da­būsi arī brokastis.”

Man bija apnicis klausīties par to, ka es varētu dabūt galu, tomēr apģērbos un devos viņai nopakaļ, laukā.

Pēc kārtējā nebeidzamu tuneļu labirinta mēs iznācām istabā, kur dārdēja ūdenskritums. Istabai nebija griestu, vien šahta virs galvas, kas, šķiet, bezgalīgi stiepās uz augšu. No tumsas gāzās ūdens strūkla, kas apšļāca tā putnagalvas dieva piecus metrus augsto statuju. Kā viņu tur sauca — Tops? Nē, Tots. Ūdens krita pār viņa galvu, satecēja plaukstās un izšļācās baseinā.

Kārters stāvēja pie strūklakas. Viņš bija ģērbies lina drēbēs, pār plecu pārlicis tēta darba somu, bet uz mu­guras piesprādzējis zobenu. Mati savēlušies, it kā viņš būtu slikti gulējis. Viņu vismaz neviens nebija aplējis ar ledainu ūdeni. Ieraugot viņu, mani pārņēma savāds at­vieglojums. Iedomājos, ko vakar sacīja Iskanders: brālim vajadzēs tava padoma.

“Kas ir?” Kārters noprasīja. “Tu uz mani dīvaini blenz.”

“Nekas,” es attraucu. “Kā gulēji?”

“Slikti. Es… es tev vēlāk pastāstīšu.”

Vai man tikai tā likās, vai arī viņš Ziai veltīja drūmu skatienu? Hmm, kādas nedienas mīlas frontē starp mis Burvīgo un brāli? Domās piefiksēju, ka vajadzēs viņu iz­prašņāt, kad atkal būsim vieni.

Zia piegāja pie tuvējā skapja. Viņa izņēma divas māla krūzes, iemērca tās strūklakā, tad pasniedza mums. “Dzeriet.”

Es paskatījos uz Kārteru. “Tikai pēc tevis.”

“Tas ir tikai ūdens,” Zia mani drošināja, “taču attīrī­jies saskarsmē ar Totu. Palīdzēs koncentrēties.”

Es nesapratu, kā statuja varētu attīrīt ūdeni. Tad es atcerējos Iskandera vārdus — ka dievi varot iemiesoties it visā.

Es padzēros un uzreiz jutos iemalkojusi kārtīgu krūzi omes stiprās tējas. Galvā virmoja domas. Redze saasinājās. Es sajutos tik hiperaktīva, ka gandrīz aiz­mirsu par košļājamo gumiju — gandrīz.

Kārters iemalkoja no krūzes. “Oho!”

“Tagad tetovējumi,” Zia paziņoja.

“Ideāli!” es iesaucos.

“Uz mēles,” viņa piebilda.

“Kā, lūdzu?”

Zia izbāza mēli. Pašā vidū zils hieroglifs.

“Ā i Āta,” viņa centās izteikt ar izkārtu mēli. Taču tad apjauta savu kļūdu un ierāva mēli atpakaļ. “Tā ir Maata “kārtības un harmonijas” simbols. Tas jums palīdzēs skaidri izrunāt burvju vārdus. Viena kļūda, sakot bur­vestību…”

“Ļauj minēt,” es pārtraucu. “Mēs būsim pagalam.”

No savas kunstkameras Zia izvilka smalku otiņu un trauciņu ar zilu krāsu. “Tas nesāp un nav uz mūžu.”

“Kā garšo?” Kārters prasīja.

Zia pasmaidīja. “Izbāz mēli.”

Atbilde uz Kārtera jautājumu bija tāda, ka tetovē­jums garšoja pēc svilstošām auto riepām.

“Pē” es izspļāvu strūklakā zilu “kārtības un harmo­nijas” picku. “Lai paliek tās brokastis. Apetīte pagalam.”

Zia izvilka no skapja ādas somu. “Kārteram atļauts paturēt jūsu tēva burvju rīkus, turklāt viņš dabūs jaunu zizli un nūjiņu. Vispār nūjiņa ir aizsardzībai, bet zizlis uzbrukumam, kaut gan, Karter, varbūt tev labpatiks iz­mantot savu kopēšu.”

“Kopēšur

“Līko zobenu,” Zia atbildēja. “Tas ir faraonu sardzes iecienīts ierocis. To var izmantot cīņas maģijā. Bet Seidijai gan vajadzēs pilnu komplektu.”

“Un kāpēc tad viņš dabūja tēta komplektu?” es pro­testēju.

“Viņš ir vecākais,” viņa atbildēja, it kā tas visu iz­skaidrotu. Tipiski.