Sarkanā piramīda

Vārdi vēl bija uz mēles, kad viņai sejā iešāvās uguns stabs. Es iekliedzos, domādama, ka esmu pastrādājusi ko šausmīgu, bet, kad liesma apdzisa, Zia bija turpat, galīgi apjukusi, apsvilušām uzacīm un kvēpošām cirtām.

“Ak, kungs,” es iesaucos. “Piedod, piedod. Vai man tagad jāmirst?”

Zia manī blenza labu brīdi.

“Tagad,” viņa paziņoja, “jūs, manuprāt, esat gatavi duelim.”

Mēs izmantojām citu burvju eju, ko Zia uzbūra tieši bibliotēkas sienā. Iekāpām virpuļojošu smilšu aplī un, klāti putekļiem un smilšu graudiem, uzradāmies otrā pusē — iepretim kaut kādām drupām. Spilgtā saules gaisma pamatīgi žilbināja.

“Ciest nevaru portālus,” Kārters murmināja, purinā­dams no matiem smiltis.

Tad viņš paskatījās apkārt un iepleta acis. “Mēs esam Luksorā. Tas ir simtiem kilometru uz dienvidiem no Kairas.”

Es nopūtos. “Un tu vēl brīnies pēc tam, kad teleportējies no Ņujorkas?”

Viņš bija pārāk aizņemts, pētot mūsu atrašanās vietu, lai atbildētu.

Es pieļauju, ka drupām nebija ne vainas, kaut gan, manuprāt, ja esi redzējis vienu kaudzi Ēģiptes gruvešu, esi redzējis tos visus. Mēs stāvējām platā alejā, ko no sā­niem ieskāva zvēri ar cilvēku galvām, lielākoties gan pusbrukuši. Aiz muguras ceļa gals pagaisa tālē, taču mums priekšā tas beidzās pie tempļa, kas bija daudz lie­lāks nekā Ņujorkas muzejā.

Sienas slējās vismaz sešu stāvu augstumā. Abpus ieejai sardzē stāvēja lieli akmens faraoni, bet kreisajā pusē slējās obelisks. Izskatījās, ka savulaik tāds bijis ari labajā pusē, taču tagad tā vairs nebija.

“Par Luksoru to sauc mūsdienās,” Zia teica. “Reiz tā bija Tēbu pilsēta. Šis bija viens no Ēģiptē nozīmīgāka­jiem tempļiem. Te vingrināties vislabāk.”

“Jo viss jau tāpat sagrauts?” es pajautāju.

Zia sarauca uzacis un veltīja man vienu no saviem slavenajiem drūmajiem skatieniem. “Nē, Seidij, tāpēc, ka tā aizvien ir pilna maģijas, un tāpēc, ka jūsu dzimtai te bija svētvieta.”

“Mūsu dzimtai?” jautāja Kārters.

Zia kā parasti neko nepaskaidroja. Viņa tikai pa­māja, lai sekojam.

“Man nepatīk tās riebīgās sfinksas,” es murmināju, ejot pa ceļu.

“Tās riebīgās sfinksas ir likuma un kārtības radības,” Zia teica, “Ēģiptes aizstāves. Viņas ir mūsu pusē.”

“Ja tu tā saki.”

Kad gājām garām obeliskam, Kārters man iegrūda sānos elkoni. “Zini, trūkstošais ir Parīzē.”

Es nobolīju acis. “Paldies, mister Vikipēdija. Es do­māju, ka tie ir Ņujorkā un Londonā.”

“Tas ir cits pāris,” Kārters atbildēja, it kā mani tas interesētu. “Otrs Luksoras obelisks ir Parīzē.”

“Kaut es būtu Parīzē,” es teicu. “Simtkārt labāk nekā te.”

Mēs iegājām putekļainā pagalmā, ko ieskāva drūpoši pīlāri un apskādētas statujas. Taču tik un tā bija skaidrs, ka reiz šī vieta ir bijusi visai iespaidīga.

“Kur ir cilvēki?” es jautāju. “Ir dienas vidus ziemas brīvdienu laikā. Vai te nevajadzētu būt bariem tūristu?”

Zia riebumā novaikstījās. “Parasti jā, taču es pamu­dināju viņus dažas stundas šeit nerādīties.”

“Kā?”

“Ar vienkāršo ļautiņu prātiem ir viegli manipulēt.” Viņa palūkojās tieši uz mani, un es atcerējos, kā viņa piespieda mani runāt Ņujorkas muzejā. Jā, pilnīgi uz­prasījās, lai nosvilina arī to, kas no uzacīm atlicis.

“Tagad pievēršamies duelim.” Viņa atsauca savu zizli un smiltīs uzzīmēja divus apļus aptuveni desmit metru attālumā. Vienā no tiem viņa lika nostāties man, otrā — Kārteram.

“Man būs divkauja ar viņu7 .” es jautāju.

Doma šķita stulba. Kārters bija parādījis, ka spēj labi ja uzburt sviesta nažus un kaku putnus. Nūjā, vēl tā reize uz tilta pār bezdibeni, kad viņš atsita dunčus, bet tik un tā — ja nu es viņu savainoju? Kārters mācēja krietni krist uz nerviem, bet es nevēlējos netīšām iz­saukt to glifu, ko izgatavoju Amosa namā, un saspridzi­nāt viņu gabalu gabalos.

Iespējams, Kārters domāja to pašu, jo sasvīda. “Ja nu mēs izdarām kaut ko nepareizi?” viņš jautāja.

“Es uzraudzīšu dueli,” Zia apsolīja. “Mēs sāksim pa­mazām. Burvis, kurš pirmais izstumj otru no apļa, uzvar.

“Bet mēs neesam trenējušies!” es iebildu.

“Cilvēks mācās darot,” Zia atbildēja. “Seidij, tu neesi skolā. Maģiju nevar apgūt, sēžot pie galda un pierakstot. Maģiju var iemācīties, tikai to izmantojot.”

“Bet…”

“Atsauciet, kādus spēkus vien spējat,” Zia sacīja. “Iz­mantojiet visu, kas jums pieejams. Aiziet!”

Es šaubīgi paskatījos uz Kārteru. Izmantot visu, kas man ir? Es atvēru ādas somu un ieskatījos, kas tur iekšā. Vaska pikucis? Diez vai. Es izņēmu nūjiņu un zizli. Ziz­lis uzreiz atlocījās, līdz man rokās bija divus metrus gara, balta cīņas nūja.

Kārters izvilka zobenu. Es gan nevarēju iedomāties, ko viņš ar to grasās darīt. Būtu visai pagrūti man trāpīt no desmit metru attāluma.

Gribēju, lai visam drīzāk pienāk gals, tāpēc pacēlu savu nūju tā, kā biju redzējusi Ziu darām. Iedomājos vārdu uguns.

Nūjas galā iesprakšķējās maza liesmiņa. Es pavēlēju tai kļūt lielākai. Liesma uzreiz kļuva spožāka, taču man gar acīm sametās raibs. Liesma apslāpa. Es nokritu ce­ļos, it kā noskrējusi maratonu.

“Ar tevi viss kārtībā?” sauca Kārters.

“Nē,” es sūdzējos.

“Ja viņa pati sevi atslēdz, vai es esmu uzvarējis?” viņš jautāja.

“Aizveries!” es uzsaucu.