Sarkanā piramīda

Pirms viņa spēja pabeigt, uz akmeņiem nodārdēja soļi. Pagalmā ieskrēja jauns, satraukts jaunuzņemtais. Pār noputējušo seju ritēja asaras. Viņš kaut ko nobēra Ziai arābu valodā. Noklausījusies viņa ziņojumu, Zia smagi atsēdās smiltīs un drebēdama paslēpa seju plauk­stās.

Izkāpuši no dueļa apļiem, mēs ar Kārteru skrējām viņai klāt.

“Zia?” Kārters jautāja. “Kas noticis?”

Viņa dziļi ieelpoja, mēģinādama saņemt sevi rokās. Kad viņa paskatījās augšup, viņas acis bija sarkanas.

Viņa kaut ko pateica adeptam, kurš pamājis aizskrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies.

“Ziņas no Pirmā noma,” viņa teica trīcēdama. “Iskanders…” Balss viņai aizlūza.

It kā milzīga dūre iebelzās pakrūtē. Prātā uzšķīlās Iskandera savādie vārdi vakarnakt: šķiet, arī es beidzot varu doties pie miera. “Viņš ir miris, vai ne? To viņš bija domājis.”

Zia raudzījās mani. “Tas ir kā — “to viņš bija do-

»o»

mājis ?

“Es…” Grasījos izstāstīt, ka vakar runāju ar Iskanderu. Taču tad sapratu, ka varbūt labāk to nepieminēt. “Neko. Kā tas noticis?”

“Miegā,” Zia atbildēja. “Viņš… viņš, protams, sirga gadiem. Taču tik un tā…”

“Būs labi,” Kārters mierināja. “Es zinu, ka viņš tev daudz nozīmēja.”

Viņa noslaucīja asaras un grīļodamās piecēlās. “Jūs nesaprotat. Nākamais rindā ir Desžardēns. Tiklīdz viņu pasludinās par Virslektoru, viņš liks jūs sodīt ar nāvi.” “Bet mēs neko neesam nodarījuši!” es teicu.

Zias acis liesmoja dusmās. “Jūs aizvien nesaprotat, cik bīstami esat? Jūsos ir iemiesojušies dievi.”

“Smieklīgi,” es iebildu, taču uzmācās nelāga no­jausma. Ja nu tiešām taisnība… nē, nevar būt! Turklāt kā pat tāds nieka vecs āmurgalva kā Desžardēns varētu so­dīt ar nāvi bērnus par to, ko viņi pat neapzinās?

“Viņš man pavēlēs jūs atvest,” Zia brīdināja, “un man būs jāklausa.”

“Tu nevari!” Kārters iesaucās. “Tu redzēji, kas notika muzejā. Mēs neesam problēma. Problēma ir Sets. Un, ja Desžardēns to neuztver nopietni… tad varbūt arī viņš ir daļa problēmas.”

Zia satvēra savu nūju. Es biju pārliecināta, ka viņa mūs uzceps ar kādu ugunslodi, taču Zia vilcinājās.

“Zia,” es nolēmu riskēt. “Mēs ar Iskanderu vakar ru­nājām. Viņš pieķēra mani ložņājam pa Laikmetu zāli.” Viņa iepleta acis. Es sapratu, ka manā rīcībā ir vien sekundes, kamēr izbrīns nav pārvērties dusmās.

“Viņš teica, ka tu esi viņa labākā skolniece,” es atce­rējos. “Viņš teica, ka tu esi vieda. Viņš arī teica, ka mums ar Kārteru priekšā stāv grūts ceļš un ka tu zināšot, kā mums palīdzēt, kad pienāks laiks.”

Viņas nūja kūpēja. Acis sprikstēja kā stikls, kas tūlīt sprāgs.

“Desžardēns mūs nogalinās,” es neatlaidos. “Vai, ta­vuprāt, Iskanders runāja par to?”

Es skaitīju līdz pieci, seši, septiņi. Tieši taci, kad biju droša, ka viņa mūs uzspers gaisā, viņa nolaida nūju. “Iz­mantojiet obelisku.”

“Ko?” es prasīju.

“Obelisku pie ieejas, muļķe! Jums ir piecas minūtes, varbūt pat mazāk, pirms Desžardēns atsūtīs pavēli par jūsu nāvessodu. Bēdziet un iznīciniet Setu. Dēmonu dienas sāksies līdz ar saulrietu. Visi portāli pārstās dar­boties. Līdz tam jums jānokļūst pēc iespējas tuvāk Se­tam.”

“Pagaidi,” es teicu. “Iedomājos, ka nāksi mums līdzi un palīdzēsi! Mēs pat nezinām, kā izmantot obelisku, kur nu vēl iznīcināt Setu!”

“Es nevaru nodot Māju,” viņa atbildēja. “Tagad jums ir četras minūtes, ja nespēsiet iedarbināt obelisku — mirsiet.”

Ar to man pietika. Es sāku vilkt Kārteru prom, bet Zia uzsauca: “Seidij?”

Kad atskatījos, Zias acis bija rūgtuma pilnas. “Desžardēns man liks jūs notvert,” viņa brīdināja. “Vai saproti?”

Diemžēl es sapratu. Kad tiksimies nākamreiz, mēs būsim ienaidnieki.

Paķērusi Kārteru aiz rokas, metos skriešus.

17 Nelāgs brauciens uz Parīzi

kārters

Labi, pirms stāstu par dēmoniskajiem augļu sikspār­ņiem, man nedaudz jāatskatās pagātnē.

Naktī pirms bēgšanas no Luksoras es diez ko daudz negulēju: vispirms tādēļ, ka piedzīvoju astrālo ceļojumu, bet otrkārt tāpēc, ka saskrējos ar Ziu. (Seidij, beidz smīkņāt. Tā nebija patīkama saskriešanās.)

Kad pienāca noteiktais gulētiešanas laiks, es mēģi­nāju iemigt. Goda vārds. Es pat izmantoju to muļķīgo burvju pagalvi, kas bija iedots spilvena vietā, taču tas nelīdzēja. Tiklīdz man izdevās aizvērt acis, mans ba no­lēma doties mazā ceļojumā.

Tāpat kā iepriekš es jutu, ka planēju, atstājis savas miesas, pieņēmis spārnotu apveidu. Taču tad Duātas straume mežonīgā ātrumā aizrāva mani projām. Kad aina acu priekšā kaut cik noskaidrojās, attapos tumšā alā. Tēvocis Amoss lavījās tai cauri, iztaustīdams ceļu ar zižļa mestu šauru zilas gaismas strēli. Es gribēju viņu uzrunāt, taču balss neklausīja. Nezinu, kā viņš varēja mani nepamanīt, jo es planēju dažu pēdu attālumā kā spožs cālis, taču laikam jau biju viņam neredzams.

Viņš spēra soli uz priekšu, un pēkšņi zem kājām uz­liesmoja sarkans hieroglifs. Amoss iekliedzās, taču mute sastinga puspavērta. Gaismas spirāles apvijās viņam ap kājām kā vīteņi. Necik ilgi, sarkanās stīgas bija viņu pa­visam apvijušas, Amoss stāvēja pārakmeņojies un, acis nemirkšķinot, skatījās tieši uz priekšu.