Sarkanā piramīda

Neveikls klusuma brīdis. Vai nu viņa mānījās, vai arī es juku prātā, vai… es nezināju, kas vēl. Atskārtu, ka ne­esmu izstāstījis par vīziju, kur bija Amoss un Sets, taču jutu, ka vienai naktij jau esmu pietiekami pārbaudījis viņas pacietību.

“Labi,” es teicu. “Ar labu nakti.”

Es devos atpakaļ uz guļamzāli, bet atkal ilgi nespēju iemigt.

Un tagad atpakaļ pie Luksoras. Varbūt tagad jūs sa­pratīsiet, kādēļ nevēlējos atstāt Ziu un kādēļ neticēju, ka Zia mums tiešām varētu nodarīt pāri.

Taču es zināju, ka viņa nemelo par Desžardēnu. Tas čalis pārvērtīs mūs vīngliemežos, aci nepamirkšķinājis. Turklāt tas, ka manā sapnī Sets runāja franciski — “Bon soir, Amos.” Vai tā bija tikai sagadīšanās… vai arī notika kaut kas daudz ļaunāks?

Lai kā, kad Seidija parāva mani aiz rokas, es skrēju līdzi.

Izjozām no tempļa un šāvāmies uz obelisku. Taču lo­ģiski — negāja tik viegli. Mēs esam Keinu ģimene. Ne­kad nekas nav vienkārši.

Tiklīdz bijām sasnieguši obelisku, sadzirdēju nošķindam burvju portālu. Uz ceļa aptuveni simt metru attālumā no virpuļojoša smilšu staba izkāpa plikpau­raini burvji baltos talāros.

“Pasteidzies,” es mudināju Seidiju. Es paķēru zizlinūju no somas un pasviedu to viņai. “Tavējo pārlauzu. Es iztikšu ar zobenu.”

“Bet es pati nezinu, ko es daru!” viņa iebilda, pētī­dama obeliska pamatni, it kā cerētu atrast slepenu slēdzi.

Burvis, nostājies uz kājām, izspļāva smiltis no mu­tes. Tad viņš pamanīja mūs. “Stāt!”

“Kā tad,” es murmināju. “Ceri vien.”

“Parīze.” Seidija pagriezās pret mani. “Tu teici, ka otrs obelisks ir Parīzē, vai ne?”

“Jā. Hmm, negribu tevi steidzināt, bet…”

Burvis pacēla zizli un sāka skandēt buramvārdus.

Es taustījos pēc zobena spala. Kājas šķita kļūstam svina smagas. Es prātoju, vai varētu atkārtot to triku ar piekūna kareivi. Bija krūti, bet tikai duelī. Un tas pār­baudījums uz tilta pār bezdibeni, kad atvairīju dun­čus — nelikās, ka tas biju es. Līdz šim ikreiz, kad izvilku zobenu, kāds nāca palīgā: līdzās bija Zia vai Basteta. Nekad nejutos viens un pamests. Šoreiz biju viens pats. Es būtu muļķis, ja domātu, ka varu atvairīt īstu burvi. Es nebiju karotājs. Visu, ko zināju par zobeniem, biju apguvis, lasot grāmatas: stāstu par Aleksandru Lielo, “Trīs musketierus”. It kā tas ko līdzētu! Seidija bija aiz­ņemta ar obelisku, un man bija jātiek galā pašam.

Nē, tu neesi viens, manī ierunājās kāda balss.

Forši, es nodomāju. Esmu viens pats un jūku prātā.

No alejas otra gala burvis sauca: “Kalpo Dzīvības mājai!”

Taču man likās, ka viņš nerunā ar mani.

Gaiss starp mums ievirmojās. No divkāršajām sfinksu rindām plūda karstuma viļņi, radot iespaidu, ka tās sa­kustas. Bet tad es sapratu, ka tās tiešām kustējās. Visas kā viena vidū sašķēlās, un no akmens pacēlās rēgainas parādības kā siseņi, kas izlaužas no čaulām. Ne visi ne­šķīsteņi bija labā formā. Salauzto statuju rēgiem trūka galvas vai pēdu. Dažs kliboja uz trim kājām. Taču vis­maz ducis kaujas sfinksu bija ideālā stāvoklī, un tās visas nāca mums virsū. Katra bija dobermaņa lielumā, uzbūrusies no pienbaltiem dūmiem un karstiem garai­ņiem. Še tev sfinksas, kas ir mūsu pusē.

“Ātri!” es brīdināju Seidiju.

“Parīze!” viņa sauca un pacēla zizli un nūjiņu. “Es tūlīt gribu doties turp. Divas biļetes. Pirmā klase būtu patīkami!”

Sfinksas tuvojās. Pati pirmā metās man virsū, un tīrā laime, ka man izdevās to pāršķelt uz pusēm. Bries­monis izkūpēja gaisā, bet atstāja aiz sevis tik spēcīgu karstuma vilni, ka man šķita — seja tūlīt izkusīs.

Pretim skrēja vēl divas rēgainas sfinksas. Bet vēl ducis bija vien dažus soļus iepakaļ. Jutu kaklā sitamies pulsu.

Pēkšņi zeme salīgojās. Debesis aptumšojās, un Sei­dija iesaucās: “Urrā!”

Obelisks violeti spīdēja sprakšķēdams. Seidija pie­skārās akmenim un iespiedzās. Iesūkta iekšā, viņa pa­zuda.

“Seidij!” es saucu.

Kamēr biju novērsies, man virsū uzlikās divas sfink­sas, nogāzdamas mani gar zemi. Zobens aizvēlās. Krūšu kurvis nokrakšķēja un iesmeldzās. No neradījumiem plūstošais karstums bija neizturams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu saspiests zem karstas cepeškrāsns.

Es pastiepu pirkstus uz obelisku. Pietrūka nieka sprīža. Dzirdēju tuvojamies pārējās sfinksas un burvi skandējam: “Turiet viņu! Turiet viņu!”

Pēdējiem spēkiem pastiepos pret obelisku, ik šūna manā ķermenī kliedza no sāpēm. Pirksti pieskārās pa­matnei, un viss satumsa.

Pēkšņi es gulēju uz auksta, slapja akmens. Atrados milzīga laukuma vidū. Gāza lietus, un drēgnais gaiss vēstīja, ka vairs neatrodos Ēģiptē. Kaut kur tuvumā sa­traukti klaigāja Seidija.

Sliktās ziņas: es biju atvedis līdzi abas sfinksas. Viena nolēca no manis un metās pakaļ Seidijai. Otra aizvien tupēja man uz krūtīm un nikni blenza, lietus dēļ tai no muguras cēlās tvaiki, bet baltās, dūmainās acis atradās turpat man degungalā.

Mēģināju atcerēties, kā ēģiptiešu valodā saucas uguns. Varbūt, ja es spētu aizdedzināt briesmoni… taču biju kritis panikā. Dzirdēju sprādzienu pa labi — tur, kurp bija skrējusi Seidija. Es cerēju, ka viņa ir tikusi prom, taču neko nevarēja zināt.

Sfinksa atvēra muti un atieza kūpošus ilkņus, kam