Sarkanā piramīda

“Amuleti mūs pasargāja.” Es sažņaudzu Hora aci, kas bija man kaklā. “Tētis teica, ka tie mūs pasargās.”

“Ja mēs būtu palikuši aiz durvīm, kā tētis lika,” Sei­dija atminējās. “Bet mēs bijām istabā un noskatījāmies. Mēs gribējām palīdzēt viņam. Mēs burtiski uzprasījāmies pēc spējām, Kārter.”

Basteta pamāja. “Tas visu groza. Uzaicinājums.”

“Un kopš tā laika…” Seidija nedroši paskatījās uz mani, gandrīz izaicinādama mani viņu izzobot. “Man visu laiku ir tā… It kā manī runātu kāda balss…”

Tagad aukstais lietus bija izsūcies cauri drēbēm. Ne­būtu Seidija neko teikusi, varbūt es varētu liegties maz­liet ilgāk. Taču es domāju par Amosa vārdiem — ka mūsu ģimeni un dievus saistot nez cik sena vēsture. Es domāju par Zias vārdiem: “Dievi savus iemiesotājus izvēlas rūpīgi. Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm.”

“Labi,” es atzinu. “Es arī dzirdu balsi. Tātad vai nu mēs abi ejam sviestā, vai arī…”

“Amulets.” Seidija izvilka to no krekla apkakles un parādīja Bastetai. “Tas ir dievietes simbols, vai ne?”

Sen nebiju redzējis viņas amuletu. Tas nebija tāds kā manējais. Man tas izskatījās pēc anha vai kādas moder­nas kaklasaites.

“Tas ir tets,” Basteta sacīja. “Burvju mezgls. Un, jā, to bieži dēvē par…”

“Izīdas mezglu,” Seidija teica. Es nesapratu, kā viņa varēja to zināt, bet izskatījās pilnīgi pārliecināta. “Laik­metu zālē es redzēju Izīdas attēlu, un tad es biju Izīda, kas mēģina aizbēgt no Seta, un, ak vai. Tā ir taisnība? Es esmu viņa.”

Viņa sažņaudza kreklu tā, it kā fiziski gribētu izvilkt dievieti no sevis. Man atlika vien noskatīties. Mana māsa ar savām pieķepušajām, sarkanajām matu šķipsnām, lina pidžamā un šņorzābakos — kā gan viņai varēja ienākt prātā sevi iedomāties par dievietes iemiesojumu? Kura dieviete gan varētu viņu gribēt? Ja nu vienīgi košļeņu dieviete.

Taču tad… es arī izdzirdēju sevī balsi. Balsi, kas pavi­sam noteikti nebija manējā. Es paskatījos uz savu amu­letu — Hora acs. Apcerēju man zināmos mītus par Horu: kā Horam, Ozīrisa dēlam, bija jāatriebj tēvs, uzveicot

Setu. Turklāt Luksorā es biju izsaucis avatāru ar piekūna galvu.

Man bija bail mēģināt, taču es nodomāju: Hor?

Nu tad beidzot, atbildēja otra balss. Sveiks, Kārter! “Ak, nē,” es teicu, panikai žņaudzoties krūtis. “Nē, nē, nē. Sadabūjiet kāds konservu attaisāmo. Man galvā ieperinājies dievs.”

Bastetas acis iemirdzējās. “Tu sazinājies ar Horu tieši? Izcils progress!”

“Progress?” es situ plaukstas pret galvu. “Dabū viņu

~ i» ara!

Nomierinies, teica Hors.

“Beidz komandēt!”

Basteta izbrīnījās. “Es neko neteicu.”

“Es ar viņu runāju!” es norādīju uz savu pieri.

“Tas ir briesmīgi,” vaimanāja Seidija. “Kā lai tiek no viņas vaļā?”

Basteta pavīpsnāja. “Pirmkārt, Seidij, tevī nav viņa visa. Dievi ir ļoti spēcīgi. Mēs varam eksistēt vairākās vietās vienlaikus. Taču, jā, daļa Izīdas gara tagad ir tevī. Tāpat kā Kārters nes sevī Hora garu. Un, taisnību sakot, jums abiem būtu jājūtas pagodinātiem.”

“Kā tad, ļoti pagodinātiem,” es teicu. “Vienmēr ir gri­bējies būt apsēstam!”

Basteta nobolīja acis. “Beidz, Kārter, tā nav apsēstība. Turklāt jūs ar Horu vēlaties vienu un to pašu: sakaut Setu, gluži kā Hors to izdarīja pirms tūkstoš gadiem, kad Sets pirmo reizi nogalināja Ozīrisu. Ja tu to neizdarīsi, ar tavu tēvu ir cauri, un Sets kļūs par pasaules valdnieku.” Es uzmetu skatu Seidijai, taču no viņas nebija nekā­das jēgas. Norāvusi amuletu no kakla, viņa trieca to pret zemi. “Izīda ielīda pa amuletu, vai ne? Nu, tad es vien­kārši…”

“Tavā vietā es to nedarītu,” Basteta brīdināja.

Taču Seidija izvilka savu nūjiņu un sadragāja amu­letu. No ziloņkaula bumeranga izšāvās zilas dzirksteles. Seidija iekaucās un nometa kūpošo nūjiņu. Roku klāja melnas apdeguma čulgas. Amulets bija vesels. “Au!” viņa izsaucās.

Basteta nopūtās, uzlika roku uz Seidijas plaukstas, un apdegums pazuda. “Es taču tev teicu. Izīda raidīja savas spējas caur amuletu, jā, taču viņas tajā nav. Viņa ir tevī. Un pat ja nebūtu, burvju amuleti ir praktiski neiz­nīcināmi.”

“Un ko lai mēs iesākam?” Seidija jautāja.

“Nu, vispirms,” Basteta sacīja. “Kārteram jāizmanto Hora spēks, lai sakautu Setu.”

“Un tas ir viss?” es jautāju. “Man vienam pašam?”

“Nē, nē, Seidija var palīdzēt.”

“O, superīgi.”

“Es jūs vadīšu, cik spēšu,” Basteta apsolīja, “taču bei­gās jums abiem būs jācīnās. Tikai Hors un Izīda var sa­kaut Setu un atriebt Ozīrisa nāvi. Tā tas bijis. Un tā jā­dara arī šoreiz.”

“Un tad mēs dabūsim atpakaļ tēti?” es jautāju.

Bastetas smaidā savilktās lūpas notrīsēja. “Ja viss ies, kā vajag.”

Viņa kaut ko noklusēja. Kāds tur brīnums. Taču galva man bija par daudz apdullusi, lai es noprastu, kas tieši.

Es paskatījos uz savām rokām. Tās nešķita mainīju­šās — nedz lielākas, nedz dievišķākas, “ja man piemīt dieva spējas, tad kāpēc es esmu tik…”

“Tizls?” Seidija minēja.

“Aizveries,” es atcirtu. “Kāpēc es nevaru savas spējas izmantot labāk?”

“Jātrenējas,” Basteta atbildēja. “Ja vien nevēlies no­dot kontroli Horam. Tad viņš izmantotu tavu ķermeni, un tev par to nekas.”

Es varētu, manī ierunājās balss. Ļauj man cīnīties ar Setu. Tu vari uz mani paļauties.