Sarkanā piramīda

Basteta raudzījās mani kā uz kādu grūtgalvi. “Vai tad mēs jau viņu nepieminējām? Desžardēns. Viņa māja at­rodas šeit, Parīzē.”

Tiklīdz ieraudzīju Desžardēna māju, ienīdu viņu vēl vairāk. Tā bija liela savrupmāja otrpus Tilerī, Piramīdu ielā.

“Piramīdu iela?” Seidija nobrīnījās. “Pats par sevi sa­protams, ne?”

“Varbūt neatradās vietas Stulbo, ļauno burvju ielā,” es minēju.

Māja bija iespaidīga. Apzeltīti dzelzs vārtu pīķi. Pat ziemas lietū mauriņā zēla puķes. Acu priekšā slējās piecstāvīgas baltas marmora sienas un melni, slēģoti logi, un kā kronis visam — jumta dārzs. Esmu redzējis karaļpilis, kas mazākas par šo namu.

Es norādīju uz parādes durvīm, kas bija nokrāsotas koši sarkanas. “Vai tad sarkano Ēģiptē neuzskata par sliktu krāsu? Seta krāsu?”

Basteta paieskāja zodu. “Kad tu tā saki — jā. Tā ir haosa un iznīcības krāsa.”

“Es domāju, ka melnā ir ļaunuma krāsa,” Seidija ieteicās.

“Nē, mīļā. Kā jau ierasts, mūsdienu ļaudīm viss ir otrādi. Melnā ir auglīgas zemes, Nīlas augsnes krāsa. Melnā zemē var audzēt pārtiku. Pārtika ir laba. Tādēļ melnā krāsa arī ir laba. Sarkanā ir tuksneša smilšu krāsa. Tuksnesī nekas neaug. Tādēļ sarkanā ir ļauna krāsa.” Viņa sarauca uzacis. “Tiešām savādi, ka Desžardēnam durvis ir sarkanas.”

“Es nevaru nociesties,” Seidija dīdījās. “Ejam klauvēt.” “Tur būs sargi,” Basteta brīdināja. “Un lamatas, un signalizācija. Varu derēt, ka māja ir spēcīgi noburta, lai neielaistu dievus.”

“Burvji to spēj?” es jautāju. Es iztēlojos lielu pesti­cīdu bundžu ar uzrakstu Dievu atbaidīšanai.

“Ak Dievs, jā,” Basteta apstiprināja. “Es nevarēšu spert soli pār slieksni neaicināta. Taču jūs…”

“Es domāju, ka mēs arī esam dievi,” Seidija teica.

“Tur jau tas labums,” Basteta skaidroja. “Kā dievu iemiesotāji jūs neesat zaudējuši savu cilvēciskumu. Es esmu pilnībā pārņēmusi Mafinu, tāpēc esmu visnotaļ es pati — dieviete. Taču jūs aizvien esat jūs paši. Skaidrs?”

“Nē,” es atbildēju.

“Es ierosinu jums pārvērsties putnos,” Basteta teica. “Varat uzlidot jumta dārzā un iekļūt mājā. Turklāt man patīk putni.”

“Problēma numur viens,” es teicu, “mēs nezinām, kā pārvērsties putnos.”

“Viegli izdarāms! Turklāt labs pārbaudījums dievišķo spēju izmantošanā. Gan Izīdai, gan Horam ir putna vei­dols. Vienkārši iztēlojieties sevi kā putnus, un jūs par tādiem kļūsiet.”

“Tā vienkārši,” Seidija bilda. “Tu mums neklupsi

*5»

virsu?

Basteta izskatījās aizskarta. “Dies’ pasarg’!”

Es vēlējos, kaut viņa nebūtu teikusi pasarg’.

“Labi,” es teicu. “Uz priekšu.”

Es domāju: tu te esi, Hor?

Ko? Viņš īgni attrauca.

Putnu, lūdzu.

Ā, es saprotu. Tu uz mani nepaļaujies, bet tagad gribi, lai palīdzu.

Nu taču, vecīt. Vienkārši uztaisi to triku ar piekūnu.

Vai pietiktu ar emu?

Es sapratu, ka ar runāšanu tālu netikšu, tāpēc aiz­vēru acis un iztēlojos sevi par piekūnu. Āda uzreiz sāka svilt. Aiztrūka elpa. Es atvēru acis un noelsos.

Es biju ļoti, ļoti mazs — iepretim rēgojās Bastetas stilbi. Mani klāja spalvas, bet kāju pirksti bija pārvērtu­šies likos nagos. Es līdzinājos savai ba formai, taču šo­reiz viss bija no īstas miesas un asinīm. Manas drēbes un soma bija pazudušas, it kā būtu iekusušas spalvās. Arī redze bija pilnībā mainījusies. Es redzēju simt as­toņdesmit grādu amplitūdā, turklāt detaļas bija neap­rakstāmas. Saskatīju katra koka katru lapu.

Simt metru tālāk pamanīju tarakānu ieskrienam kanalizācijas caurulē. Es redzēju katru poru Bastetas sejā — tā nupat bija pārlikusi pāri un atplaukusi platā smaidā.

“Labāk vēlu nekā nekad,” viņa teica. “Vajadzēja gan­drīz desmit minūtes.”

Ko? Šķita, ka pārvērtība notika nekavējoties. Tad es blakus ieraudzīju skaistu, pelēku plēsējputnu, augumā nedaudz sīkāku, ar melniem spārnu galiem un zeltai­nām acīm. Es nezinu, kā, taču biju drošs, ka tā ir klija — tāds putns, nevis cepums.

Klija izdvesa tādu kā čiepstienu: “Ha, ha, ha!” Seidija par mani smējās.

Es atvēru knābi, taču nekas nenāca laukā.

“Ai, jūs abi izskatāties gardi,” Basteta sacīja, aplaizī­dama lūpas. “Nē, nē, tas ir, brīnišķīgi. Un tagad aiziet!”

Es izpletu savus cēlos spārnus. Patiesi izdevās! Es biju majestātiskais piekūns, debesu pavēlnieks. Pacēlos no ietves un ietriecos tieši žogā.

“Ha-ha-ha,” aiz muguras nočiepstējās Seidija.

Basteta pieplaka pie zemes un sāka savādi ņurkstēt. Ui, ui. Viņa atdarināja putnus. Es biju redzējis daudzus ka­ķus tā darām, kad tie lavījās pēc medījuma. Pēkšņi man prātā pazibēja paša nekrologs: Kārters Keins, 14 gadu vecs, miris traģiskā nāvē Parīzē, krītot par upuri māsas kaķim Mafinai.

Izpletu spārnus, atspēros un pēc trim spēcīgiem vē­zieniem es jau planēju caur lietu. Seidija bija man tieši aiz muguras. Mēs kopā uznesāmies gaisā.

Jāatzīst, ka sajūta bija vienreizēja. Kopš mazām dienām man sapņos mūždien rādījās, ka lidoju, un pēc tam vien­mēr riebās atmosties. Tagad tas nebija sapnis vai ba ceļo­jums. Tas notika par visiem simt procentiem. Es burāju aukstajās gaisa straumēs virs Parīzes jumtiem. Es redzēju upi, Luvru, dārzus un laukumus. Un peli — ņammīgi.