Sarkanā piramīda

Tātad. Vienreiz brīvdienās esmu bijusi Luvrā, bet tad mani nevajāja neganti augļu sikspārņi. Es būtu pārbiju­sies līdz nāvei, ja vien pirmām kārtām nedusmotos uz Kārteru. Nespēju noticēt, cik vienaldzīgi viņš uztvēra manu palikšanu putna ādā. Godīgi sakot, es domāju, ka uz visiem laikiem palikšu par kliju un smakšu tai šaurajā, spalvotajā cietumā. Bet viņam pietika nekaunības ņir­gāties par mani!

Nosolījos atriebties, taču acumirkli bija jādomā par to, kā palikt dzīvai.

Mēs skrējām aukstajā lietū. Domāju vien par to, kaut uz slapjās ietves nepaslīdētu kāja. Pametu skatu atpakaļ un ieraudzīju, ka mums pakaļ dzenas divi stāvi — vīrieši ar skūtām galvām un kazbārdām, tērpti melnos lietus­mēteļos. It kā parasti mirstīgie, tikai rokās mirdzoši zižļi. Slikta zīme.

Sikspārņi mums burtiski mina uz papēžiem. Viens iekoda man kājā. Otrs pinās man matos. Darīju, ko varēju,

lai neapstātos. Vēderā aizvien šķebināja tas mazais rie­beklis, ko biju apēdusi kā klija, un, nē, tā nebija mana ideja. Visīstākais pašaizsardzības instinkts!

“Seidij,” Basteta sauca, mums skrienot. “Tev būs tikai dažas sekundes, lai atvērtu portālu.”

“Kur tas ir?” es kliedzu.

Mēs pa Rivoli ielu iebrāzāmies plašā laukumā, ko ieskāva Luvras spārni. Basteta devās tieši uz krēslā spī­došo piramīdu pie ieejas.

“Tu joko,” es teicu. “Tā nav īsta piramīda.”

“Protams, ka ir,” Basteta atbildēja. “Spēku piramīdai piešķir tās forma. Tā ir rampa uz debesīm.”

Tagad sikspārņi ņudzēja visapkārt. Tie koda rokās un lidinājās ap kājām. To pulkam pieaugot, kļuva grūtāk re­dzēt un kustēties.

Kārters tvēra pēc zobena, taču tad acīmredzot atce­rējās, ka tā vairs tur nav. Zobens bija palicis Luksorā. Viņš lādējās un rakņājās pa somu.

“Nebremzējiet,” Basteta brīdināja.

Kārters izvilka savu nūjiņu. Galīgi nikns viņš ar to svieda sikspārnim. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgs žests, taču nūjiņa iemirdzējās baltkvēlē un pamatīgi iebelza sikspārnim pa galvu, notriecot to zemē. Nūjiņa rikošetā atlēca sikspārņu barā, notriekdama sešus, septiņus, asto­ņus mazos mošķus, pirms atgriezās Kārteram rokā. “Nav slikti,” es teicu. “Tā turpini!”

Piramīda jau bija klāt. Par laimi, laukums bija tukšs. Man galīgi negribējās, lai manu kaunpilno nāvi no augļu sikspārņu rokas kāds ievieto Youtube.

“Viena minūte līdz saulrietam,” Basteta brīdināja. “Pēdējais brīdis atvērt portālu.”

Izšāvusi nažus, viņa sāka kapāt sikspārņus, mēģinā­dama tos turēt no manis pa gabalu. Kārtera nūjiņa me­žonīgi lidinājās, triekdama sikspārņus pa labi un pa kreisi. Es pagriezos pret piramīdu un mēģināju domāt par portālu tā, kā darīju Luksorā, taču bija teju neiespē­jami koncentrēties.

Kurp tu gribi doties? Izīda iejautājās man prātā.

Ak Dievs, vienalga! Uz Ameriku!

Es aptvēru, ka raudu. Man tas nepatika, taču uz­bruka šoks un bailes. Kurp es gribēju doties? Protams, uz mājām! Atpakaļ uz dzīvokli Londonā, atpakaļ uz savu istabu, pie vecvecākiem, skolasbiedriem un vecās dzīves. Taču es nevarēju. Man bija jādomā par tēvu un mūsu misiju. Mums bija jānokļūst pie Seta.

Amerika, es domāju. Tagad!

Laikam mans emociju izvirdums izrādījās iedarbīgs. Piramīda nodrebēja. Stikla sienas iemirdzējās, un celt­nes virsotne sāka spīdēt.

Parādījās virpulis. Vienīgā nelaime: tas planēja tieši virs piramīdas virsotnes.

“Rāpies,” Basteta pavēlēja. Viņai viegli teikt — viņa bija kaķis.

“Mala ir pārāk stāva,” Kārters protestēja.

Viņš bija labi pastrādājis ar sikspārņiem. Apdulluši sikspārņi čupām vien grēdojās uz ietves, taču ap mums aizvien vēl lidinājās gana daudz, kozdami ik kailas ādas pleķī, turklāt tuvojās burvji.

“Es jūs atstāšu,” Basteta teica.

“Kā, lūdzu?” Kārters iebilda, taču Basteta sagrāba viņu aiz apkakles un biksēm un pasvieda uz augšu.

Kārters ļoti neveikli aiztenterēja līdz virsotnei un ieslīdēja tieši portālā.

“Tagad tu, Seidij,” Basteta teica. “Aiziet!”

Pirms es spēju spert soli, vīrieša balss sauca: “Stāt!” Es muļķīgi sastingu. Balss skanēja tik pavēloši, ka bija grūti neklausīt.

Abi burvji tuvojās. Garākais runāja nevainojamā angļu valodā: “Padodieties, mis Keina, un atdodiet saim­nieka īpašumu.”

“Seidij, neklausies,” Basteta brīdināja. “Nāc šurp.” “Kaķu dieviete jūs māna,” burvis teica. “Viņa pameta savu posteni. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Viņa iegrūdīs jūs postā.”

Es jutu, ka viņš nemelo. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.

Es pagriezos pret Bastetu. Viņa stāvēja pārvērstu seju. Izskatījās sāpināta, apbēdināta.

“Ko viņš ar to domā?” es jautāju. “Ko tu esi nodarijusi?

“Mums jāiet,” viņa brīdināja. “Vai arī viņi mūs noga­linās.”

Es paskatījos uz portālu. Kārters jau bija projām. Tas visu izšķīra. Es netaisījos viņu pazaudēt. Lai kā viņš krita uz nerviem, nekā cita man nebija. (Diezgan nomācoši, vai ne?)

“Pasvied mani,” es teicu.

Basteta satvēra mani. “Uz tikšanos Amerikā!” Tad viņa uzmeta mani piramīdā.

Es dzirdēju burvi aurojam: “Padodieties!” Un sprā­dziens sadragāja stiklu turpat pie auss. Tad es ielēcu smilšu virpuli.