Sarkanā piramīda

Basteta papurināja galvu. “Vašingtona pieminekli slēdz sešos. Tūristi ir projām. Varam arī pārlaist nakti. Ja jāceļo Dēmonu dienās, labāk to darīt dienas gaismā.” Laikam visi bijām pārguruši, jo neviens neierunājās, līdz bijām paēduši. Es apēdu trīs sviestmaizes un iz­dzēru divas kolas. Bastetas dēļ visa telpa smirdēja pēc zivju Friskies, turklāt pēc tam viņa sāka laizīt roku, it kā gatavotos nomazgāties pa kaķu modei.

“Varbūt nevajag?” es ieteicos. “Krīt uz nerviem.”

“Ai,” viņa pasmaidīja. “Atvaino.”

Es aizvēru acis un atspiedos pret sienu. Bija labi at­pūsties, taču es aptvēru, ka telpā nemaz nav kluss. Šķita, ka visa celtne klusi san, tā ka galva un zobi trīcēja līdzi. Es atvēru acis un apsēdos. Es to jutu.

“Kas tas ir?” es jautāju. “Vējš?”

“Burvju enerģija,” Basteta atbildēja. “Es jau teicu, ka šis ir ļoti spēcīgs piemineklis.”

“Bet tas taču ir jauns. Tāpat kā Luvras piramīda. Kā­pēc tas ir maģisks?”

“Senie ēģiptieši bija izcili celtnieki, Seidij. Viņi izvē­lējās formas — obeliskus un piramīdas —, kam piemita simboliska maģija. Obelisks attēlo akmenī pārvērstu sau­les staru — dzīvību devēju staru no sākotnējā dievu valdnieka Ra. Nav svarīgi, kad būve ir uzcelta — tā tik un tā ir ēģiptiešu. Tāpēc visus obeliskus var izmantot, lai atvērtu vārtus uz Duātu vai atsvabinātu tos, kam spēks…”

“Vai iesprostotu,” es teicu, “kā tevi Kleopatras adatā.” Viņas seja satumsa. “Faktiski es nebiju ieslodzīta obe­liskā. Mans cietums bija maģiski radīts bezdibenis Duātā, bet obelisks bija durvis, ko jūsu vecāki izmantoja, lai mani izlaistu. Bet— jā. Visi Ēģiptes simboli ir punkti, kuros koncentrēts maģisks spēks. Tā ka obelisku var droši izmantot, lai ieslodzītu dievus.”

Man mieru nelika kāda doma, taču es nespēju to īsti ietvert vārdos. Kaut kas saistīts ar mammu, Kleopatras adatu un tēva pēdējo solījumu Britu muzejā — es vēr­sīšu visu par labu.

Tad es atminējos Luvru un burvja izteikto piezīmi. Basteta šobrīd izskatījās tik nikna, ka man gandrīz bija bail jautāt, taču tikai tā es varēju saņemt atbildi. “Burvis teica, ka tu pameti savu posteni. Ko viņš ar to domāja?”

Kārters sarauca pieri. “Kad tad?”

Es pastāstīju, kas notika pēc tam, kad Basteta viņu iesvieda portālā.

Basteta sakrāva tukšās Friskies bundžas kaudzē. Ne­izskatījās, ka viņai gribētos atbildēt.

“Kad atrados ieslodzījumā,” viņa beidzot ierunājās, “Es… es nebiju viena. Es biju ieslodzīta kopā ar… haosa radību.”

“Vai tas ir slikti?” es jautāju.

Spriežot pēc Bastetas sejas, atbilde bija apstiprinoša. “Burvji tā bieži dara: iesprosto dievu kopā ar briesmoni, lai mums nebūtu laika mēģināt bēgt. Es miljardiem gadu cīnījos ar šo briesmoni. Kad jūsu vecāki mani at­brīvoja…”

“Ari briesmonis izspruka?”

Basteta vilcinājās mazliet ilgāk, nekā man gribētos.

“Nē. Mans ienaidnieks nevarēja izbēgt.” Viņa dziļi ieelpoja. “Jūsu mātes pēdējā burvestība noslēdza vārtus. Ienaidnieks vēl bija iekšā. Bet to arī burvis bija domājis. Viņaprāt, mans postenis bija mūžīga cīņa ar šo bries­moni.”

Tas skanēja patiesi: it kā viņa dalītos sāpīgās atmi­ņās, taču neizskaidroja burvja stāsta otro daļu. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Es centos saņemt dūšu, lai pa­jautātu, kas tas bija par briesmoni, kad Basteta piecēlās.

“Es došos izlūkos,” viņa strupi noteica. “Būšu atpa­kaļ.”

Mēs klausījāmies, kā viņas soļi atbalsojas kāpnēs.

“Viņa kaut ko slēpj,” Kārters teica.

“Pats to izdomāji, ko?” es pajautāju.

Viņš aizgriezās, un es uzreiz nokaunējos.

“Piedod,” es teicu. “Vienkārši… ko mēs iesāksim?”

“Glābsim tēti. Ko citu mēs varam darīt?” Viņš pa­ņēma nūjiņu un virpināja to pirkstos. “Vai tu domā, ka viņš tiešām plānoja… nu, saproti, atvest atpakaļ mammu?”

Es gribēju teikt jā. Vairāk par visu pasaulē. Es gri­bēju ticēt, ka tas ir iespējams. Taču pieķēru pati sevi no­liedzoši kratām galvu. Kaut kas te nešķita pareizi. “Iskanders man kaut ko pastāstīja par mammu,” es teicu. “Viņa bija zintniece. Viņa varēja paredzēt nākotni. Viņš teica, ka mamma likusi pārdomāt dažas iesīkstējušas idejas.”

Tā bija mana pirmā izdevība pastāstīt Kārteram par sarunu ar veco burvi, tādēļ es visu sīki paskaidroju.

Kārters savilka uzacis. “Tavuprāt, tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mamma nomira. Viņa kaut ko ieraudzīja nā­kotnē?”

“Es nezinu.” Lūkoju atcerēties laiku, kad man bija seši gadi, taču atmiņa diemžēl miglojās. “Kad viņi mūs pēdējo reizi aizveda uz Angliju, vai tev nešķita, ka viņi steidzas — it kā būtu kārtojams kas ļoti svarīgs?”

“Noteikti.”

“Vai, tavuprāt, Bastetas atbrīvošana būtu ļoti sva­rīga? Es viņu, protams, mīlu, bet vai viņa ir tik svarīga, ka būtu jāmirst7 ."

Kārters vilcinājās. “Droši vien ne.”

“Nu, lūk. Manuprāt, tētim un mammai padomā bija kas svarīgāks, kaut kas, ko viņi nenoveda līdz galam. Varbūt tāpēc tētis devās uz Britu muzeju — pabeigt iesākto, lai kas tas arī būtu. Vērst visu par labu. Un kādēļ neviens mums nepastāstīja, ka mūsu ciltskoks stiepjas vai miljardu gadu senatnē līdz kaut kādiem dievus iemieso­jošiem faraoniem? Kāpēc tētis nepastāstīja?”

Kārters ilgi klusēja.