Sarkanā piramīda

Zem manis Nutas augumā iespēra zibens. Vējš viņu spēcīgi dzina augšup, aizpūšot man garām. Tad vēji ap­rima. Nuta atkal iekārtojās dīvānā. Viņa pamāja ar roku, un dzīvoklis pats sakārtojās. Viss atgriezās normas ro­bežās.

“Tā notiek,” viņa skumji noteica.

“Ai.”

Viņa raudzījās uz tālajām pilsētas gaismām. “Tas man ir licis novērtēt savus bērnus, pat Setu. Jā, viņš ir pastrā­dājis briesmu lietas. Tāda ir viņa daba. Taču viņš tik un tā ir mans dēls un ari viens no dieviem. Viņš spēlē savu lomu. Varbūt viņu var sakaut pavisam ne tā, kā esi iedo­mājusies.”

“Kādus mājienus, lūdzu.”

“Sameklē Totu. Viņš ir atradis jaunu mājvietu Mem­fisā.”

“Memfisā… Ēģiptē?”

Nuta pasmaidīja. “Memfisā, Tenesī štatā. Kaut gan vecais putns droši vien domā, ka tā ir Ēģipte. Tik reti paceļ savu knābi no grāmatām, ka šaubos, vai viņš pa­manītu atšķirību. Tu viņu tur atradīsi. Viņš var tev dot padomu. Taču esi piesardzīga: Tots bieži prasa pakalpo­jumus. Dažkārt viņš ir grūti prognozējams.”

“Jau sāku pie tā pierast,” es atbildēju. “Kā mums tur nokļūt?”

“Es esmu debesu dieviete. Es varu jums garantēt drošu ceļojumu līdz Memfisai.” Viņa pamāja ar roku, un klēpi man uzradās mape. Tajā bija trīs lidmašīnas biļe­tes no Vašingtonas līdz Memfisai — pirmajā klasē.

Es iepletu acis. “Pieļauju, ka tu dabū daudz bonusu kā pastāvīgs ceļotājs?”

“Tā var teikt,” Nuta piekrita. “Taču, kad pietuvosie­ties Setam, es jums nevarēšu palīdzēt. Turklāt es nevaru jūs pasargāt uz zemes — starp citu, tev drīz jāceļas. Seta rokaspuisis ir ceļā uz jūsu slēptuvi.”

Es izslējos. “Cik laika?”

“Minūšu jautājums.”

“Tad sūti manu garu atpakaļ!” Es iekniebu savā rēga rokā, kas sāpēja tāpat kā mana parastā roka, taču nekas nenotika.

“Tūlīt, Seidij,” Nuta solīja. “Taču tev jāzina vēl divas lietas. Dēmonu dienās man piedzima pieci bērni. Ja tavs tēvs viņus visus atbrīvoja, tad padomā, kur ir piektais.” Es lauzīju galvu, mēģinādama atcerēties visu piecu Nutas bērnu vārdus. Bez brāļa —Vikipēdijas cilvēka — bija diezgan grūti paturēt prātā tādus sīkumus. Tātad bija Ozīriss — valdnieks, Izīda — valdniece, Sets — ļau­nais dievs un Hors — atriebējs. Bet piekto Nutas bērnu, par ko Kārters bija stāstījis, es nevarēju atcerēties… Tad atminējos vīziju Laikmetu zālē: Ozīrisa dzimšanas dienu un sievieti zilā, kas Izīdai palīdzēja izbēgt no Seta. “Tu domā Neftldu, Seta sievu?”

“Padomā par to,” Nuta atkārtoja. “Un visbeidzot… pakalpojums.”

Viņa atvēra plaukstu un pasniedza ar sarkanu vasku aizzīmogotu aploksni. “Ja satiec Gebu… nodod to viņam.”

Mani ir lūguši nodot zīmītes, taču nekad dievu starpā. Godīgi sakot, Nutas sāpju pilnā seja ne ar ko ne­atšķīrās no manu mīlas moku plosīto skolasbiedru se­jām. Es prātoju, vai viņa kādreiz savā piezīmju kladē ir ierakstījusi: GEBS + NUTA = ĪSTA MĪLESTĪBA vai GEBA KUNDZE.

“Tas ir mazākais, ko varu darīt,” es apsolīju. “Un kā ar manu nosūtīšanu atpakaļ…”

“Laimīgu ceļu, Seidij,” dieviete novēlēja. “Un, Izlda, valdies!”

Izīdas gars mani rūca, it kā es būtu ieēdusi nelāgu kariju.

“Pag’,” es ierunājos, “ko tu domā ar valdies..!’

Taču, pirms paspēju pabeigt, man gar acīm sametās tumšs.

Es pēkšņi atmodos atpakaļ savā ķermenī Vašingtona piemineklī. “Pazūdam!”

Kārters un Basteta pārsteigumā salēcās. Viņi jau bija piecēlušies un kravājās.

“Kas noticis?” Kārters jautāja.

Es stāstīju viņiem par vīziju, kamēr nervozi pārmek­lēju kabatas. Nekā. Izčamdīju savu burvju somu. Līdzās manai nūjiņai un zizlim tur bija trīs lidmašīnas biļetes un aizzīmogota aploksne.

Basteta nopētīja biļetes. “Lieliski! Pirmajā klasē pa­sniedz lasi.”

“Bet kā ar Seta rokaspuisi?” es jautāju.

Kārters paskatījās pa logu. Viņa acis iepletās. “Jā, emm… klāt ir.”

21 Tante Minna steidz palīgā

kārters

Biju redzējis bildēs, bet īstenība pārspēja visu.

“Seta zvērs,” Basteta sacīja, apstiprinādama manas bailes.

Zemu lejā neradījums ložņāja gar pieminekli, atstā­dams pēdas svaigi uzsnigušajā sniegā. Bija grūti noteikt tā izmērus, taču nezvērs bija vismaz zirga augumā un ar tikpat garām kājām. Tam bija nedabiski slaids, musku­ļots ķermenis ar spīdīgu, sarkanīgi pelēku spalvu. Gan­drīz varēja noturēt par lielu kurtu, ja ne tā aste un galva. Aste bija kā reptilim un galā sazarojās trīsstūrainos punktos kā kalmāra taustekļi. Tā šaustījās apkārt, it kā dzīvotu pati par sevi.

Pati dīvainākā bija radījuma galva. Pārmēru lielās ausis slējās stāvas kā trusim, taču to forma vairāk līdzi­nājās saldējuma vafeles konusam; tās bija ieliektas uz iekšu un augšā platākas nekā apakšā. Ausis grozījās gandrīz trīssimt sešdesmit grādu leņķī, tādēļ tām nekas nepaslīdēja garām. Radījuma snuķis bija garš un izliekts kā skudrulācim, tikai skudrulāčiem nebija bārdasnažu zobu vietā.

“Acis spīd,” es teicu. “Noteikti nav uz labu.”

“Kā tu vari tik tālu redzēt?” Seidija jautāja.

Viņa stāvēja man līdzās, cieši lūkodamās uz sīko stāvu sniegā, un es sapratu, ka viņas teiktajā bija loģika. Zvērs bija aptuveni simt piecdesmit metru lejāk. Kā gan es varēju redzēt tā acis?