Sarkanā piramīda

“Tev aizvien ir piekūna redze,” Basteta minēja. “Un tev taisnība, Kārter. Spīdošās acis nozīmē, ka radījums ir mūs uzodis.”

Es paskatījos uz viņu un gandrīz salēcos. Mati Bastetai uz galvas slējās stāvus, it kā viņa būtu iebāzusi pirkstu rozetē.

“Emm, Basteta?” es jautāju.

“Ko?”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Viņa bez skaņas izru­nāja vārdu bail. Tad es atcerējos, kā Mafinas aste mūž­dien izpūra, kad kaķi kaut kas iztrūcināja.

“Neko,” es atbildēju, lai arī tas, ka Seta zvērs bija tik bīstams, ka mūsu dievietei mati slējās stāvus, noteikti bija ļoti slikta zīme. “Kā lai tiekam no šejienes projām?” “Jūs nesaprotat,” Basteta sacīja. “Seta zvērs ir nepār­spējams mednieks. Ja viņš mūs ir uzodis, nekas viņu neapturēs.”

“Kāpēc to sauc par Seta zvēru?” Seidija satraukti pa­jautāja. “Vai tad tam nav sava vārda?”

“Ja būtu,” Basteta atbildēja, “jūs to negribētu izrunāt. To pazīst tikai kā Seta zvēru — Sarkanā valdnieka bries­moni. Viņam piemīt Seta spēks, viltība… un ļaunā daba.” “Burvīgi,” Seidija noteica.

Zvērs ošņājās gar pieminekli un rūkdams novērsās.

“Šķiet, ka tam nepatīk obelisks,” es bildu.

“Tā ir,” Basteta apstiprināja. “Pārāk daudz Maatas enerģijas. Taču tas viņu ilgi neaizkavēs.”

Kā pēc pavēles Seta zvērs uzlēca uz pieminekļa sāna un, cirzdams nagus akmenī, sāka rāpties kā lauva kokā. “Nu ir sūdi,” es teicu. “Pa liftu vai trepēm?”

“Abējādi būs par lēnu,” Basteta atbildēja. “Atkāpieties no loga.”

Viņa izšāva savus dunčus, pārgrieza stiklu un izsita to no rāmja, iedarbinādama trauksmes signalizāciju. Skatu telpā iepūta stindzinošs vējš.

“Nāksies laisties,” Basteta kliedza. “Tā ir vienīgā iespēja.”

“Nē!” Seidija nobāla. “Tikai ne atkal par kliju.” “Seidij, viss kārtībā,” es mierināju.

Viņa pārbijusies kratīja galvu.

Es satvēru viņas roku. “Es palikšu ar tevi. Es pārlie­cināšos, ka tu pārvērties atpakaļ.”

“Seta zvērs ir ticis līdz pusei,” Basteta brīdināja. “Mēs zaudējam laiku.”

Seidija paskatījās uz Bastetu. “Un ko tu? Tu nemāki lidot.”

“Es lēkšu,” viņa atbildēja. “Kaķi vienmēr krīt uz kā­jām.”

“Te ir vairāk nekā simt metru!” Seidija iesaucās. “Simt septiņdesmit,” Basteta precizēja. “Es novērsīšu Seta zvēra uzmanību, aizkavēšu viņu.”

“Tevi nobeigs,” Seidijas balss iedrebējās. “Lūdzu, es nevaru zaudēt arī tevi.”

Basteta izskatījās mazliet izbrīnīta, tad pasmaidīja

un uzlika roku Seidijai uz pleca. “Ar mani viss būs kār­tībā, mīļā. Tiekamies Reigana Nacionālajā lidostā, A ter­minālī. Esi gatava skriet.”

Pirms paspēju ko iebilst, Basteta izlēca pa logu. Man sirds gandrīz apstājās. Viņa planēja tieši pretī ietvei. Es biju pārliecināts, ka viņa nositīsies, taču krītot viņa iz­pleta rokas un kājas un šķita atpūšamies.

Viņa pabrāzās tieši garām Seta zvēram, kas izgrūda baigu kliedzienu kā ievainotais kaujas laukā, tad pagrie­zies aizlēkšoja viņai pakaļ.

Piezemējusies uz abām kājām, Basteta metās skrie­šus. Viņa droši vien bija kritusi ar kādiem simt kilomet­riem stundā. Seta zvērs nebija tik veikls. Tas piezemējās tik smagi, ka ietve ielūza, pakliboja dažus soļus, taču nelikās ievainots. Tad tas aizjoza pakaļ Bastetai un drīz jau mina viņai uz papēžiem.

“Viņai neizdosies,” Seidija raizējās.

“Nekad nenovērtē kaķi par zemu,” es teicu. “Tagad mūsu kārta. Esi gatava?”

Viņa dziļi ieelpoja. “Labi. Pirms es pārdomāju.” Manā priekšā uzreiz parādījās melnspārnota klija, kas vēcināja spārnus, lai stiprajā vējā nezaudētu līdz­svaru. Es vēlējos kļūt par piekūnu. Tas notika vēl vieglāk nekā iepriekš.

Pēc brīža mēs planējām pār Vašingtonu aukstajā rīta gaisā.

Lidostu atrast bija viegli. Reigana Nacionālā lidosta bija tik tuvu, ka varēja redzēt pāri Potomakai nolaiža­mies lidmašīnas.

Grūtākais bija atcerēties, ko es daru. Ikreiz, ieraugot peli vai vāveri, es instinktīvi novirzījos no kursa. Pāris reižu pieķēru sevi gatavu mesties lejā un man nācās ap­valdīt kārdinājumu. Vienreiz paskatījos atpakaļ un ierau­dzīju, ka esmu vairāk nekā kilometru priekšā Seidijai, kas bija devusies pati savās medībās. Man bija jāpiespiež sevi pielidot viņai līdzās un pievērst viņas uzmanību.

Nepieciešams gribasspēks, lai paliktu par cilvēku, brī­dināja Hora balss. Jo ilgāku laiku pavadīsi kā plēsējputns, jo vairāk domāsi kā plēsējputns.

Ko neteiksi, es nodomāju.

Es varu palīdzēt, viņš mudināja. Nodod vadību man.

Ne šodien, putna galva.

Beidzot es aizvirzīju Seidiju uz lidostu, un mēs sā­kām meklēt vietu, kur atkal pārvērsties cilvēku izskatā. Nolaidāmies uz autostāvvietas jumta.

Es vēlējos atkal kļūt par cilvēku. Nekas nenotika.

Kaklu aizžņaudza panika. Aizmiedzu acis un iztēlo­jos tēta seju. Domāju, kā man viņa pietrūkst, ka man viņš jāatrod.

Kad atvēru acis, biju pārvērties atpakaļ. Diemžēl Seidija aizvien bija klija, plivinājās ap mani un satraukti ķērca. “Ha-ha-ha!" Māsas skatiens bija neprātīgs, un šo­reiz es sapratu, cik ļoti viņa nobijusies. Jau pirmo reizi viņai bija gana grūti izkļūt no putna ādas. Ja otrā reize prasīs vēl vairāk enerģijas, viņai var draudēt nopietnas nepatikšanas.