Sarkanā piramīda

“Viss ir labi.” Es pietupos, cenzdamies kustēties lēnām. “Seidij, necenties par katru cenu. Atslābinies.”

“Ha\” Viņa sakļāva spārnus. Krūtis cilājās.

“Paklau, man palīdzēja domas par tēti. Atceries, kas tev ir svarīgs. Aizver acis un domā par savu cilvēka dzīvi.” Viņa aizvēra acis, taču gandrīz uzreiz satraukti ieķēr­cās un savēcināja spārnus.

“Stop!” es saucu. “Nelido prom!”

Viņa pielieca galvu un lūdzoši bubināja. Es sāku ru­nāt ar viņu kā ar nobijušos dzīvnieku. Pie vārdiem pat nepiedomāju. Tikai centos saglabāt rāmu garu. Taču pēc minūtes pamanīju, ka stāstu viņai par ceļojumiem kopā ar tēti un atmiņām, kas bija man palīdzējušas izrau­ties no putna veidola. Stāstīju par reizi, kad mēs ar tēti iestrēgām Venēcijas lidostā un es apēdu tik daudz kanoli, ka man palika slikti. Es pastāstīju viņai par to, kā reiz Ēģiptē atradu zeķē skorpionu un tētis to nosita ar TV tālvadības pulti. Es pastāstīju, kā mēs reiz pašķīrā­mies Londonas metro un cik ļoti man bija bail, līdz tē­tis mani beidzot atrada. Izstāstīju viņai diezgan kaun­pilnas lietas, ko pirms tam nevienam nebiju atklājis, jo kam gan lai es tās stāstītu? Man likās, ka Seidija klausās. Vismaz viņa vairs nevēcināja spārnus. Viņas elpa palēni­nājās. Viņa kļuva ļoti mierīga, un acīs vairs nebija tādas panikas.

“Labi, Seidij,” es beidzot teicu. “Man ir ideja. Lūk, ko mēs darīsim.”

Es izņēmu tēta burvju lādi no ādas somas, aptinu somu ap apakšdelmu un nostiprināju ar siksnām, cik labi pratu. “Sēdies virsū!”

Seidija pacēlās gaisā un nosēdās man uz rokas. Viņas asie nagi dūrās man ādā pat caur manu improvizēto ro­kas sargu.

“Mēs dabūsim tevi atpakaļ,” es teicu. “Turpini mēģi­nāt. Atslābinies un domā par savu cilvēka dzīvi. Tev iz­dosies, Seidij. Es zinu. Līdz tam es tevi panesīšu.”

«Y T »

Ha.

“Uz priekšu,” es teicu. “Uzmeklēsim Bastetu.”

Ar māsu uz rokas es devos uz liftu. Pie durvīm gai­dīja kāds uzņēmējs ar čemodānu uz riteņiem. Mani ieraugot, viņa acis iepletās. Es droši vien izskatījos diez­gan dīvaini: garš, melnādains puisis netīrās, noplukušās ēģiptiešu drānās ar savādu lādi padusē un putnu otrā rokā.

“Kā sviežas?” es jautāju.

“Es kāpšu pa trepēm.” Viņš aizsteidzās.

Ar liftu nobraucu līdz pirmajam stāvam. Mēs ar Seidiju aizgājām līdz ietvei izlidošanas zonā. Es izmisīgi skatījos apkārt, cerēdams ieraudzīt Bastetu, bet tā vietā pievērsu policista uzmanību. Vīrietis sarauca uzacis un sāka slāt uz manu pusi.

“Esi mierīga,” es teicu Seidijai. Pretodamies vēlmei bēgt, es pagriezos un gāju iekšā pa virpuļdurvim.

Ir tā, ka policistu tuvumā es vienmēr sajūtos ne­daudz neomulīgi. Atceros, ka tad, kad man bija kādi septiņi vai astoņi gadi un es vēl biju mazs, jauks bērne­lis, tā nebija problēma; taču, kolīdz man apritēja vien­padsmit gadu, uz mani sāka blenzt: ko tas sīkais te dara? Vai viņš kaut ko nospers? Es zinu, ka smieklīgi, taču tā ir. Es nesaku, ka tā dara visi policisti, taču, ja kāds tā nedara, tas, teiksim tā, ir patīkams pārsteigums.

Šī nebija no patīkamajām reizēm. Es zināju, ka poli­cists man sekos, un es zināju, ka man jāizturas mierīgi un jāiet mērķtiecīgi…, kas nav viegli izdarāms, ja uz ro­kas sēž klija.

Ziemassvētku brīvdienas — lidosta bija diezgan pilna: galvenokārt ģimenes, kas stāv rindā pie biļešu kasēm, bērni, kas strīdējās, un vecāki, kas marķēja bagāžu. Es prātoju, nez kā tas varētu būt: parasts ģimenes ceļoju­mus, bez nekādām maģiskām problēmām un briesmo­ņiem, kas dzenas pakaļ.

Stop, es sev teicu. Tev ir darbs darāms.

Taču es nezināju, kurp iet. Vai Basteta būs aiz drošī­bas kontroles zonas vai pirms? Man ejot pa termināli, pūlis pašķīrās. Ļaudis blenza uz Seidiju. Es zināju, ka ne­varu klaiņot apkārt, izskatīdamies apmaldījies. Tas bija tikai laika jautājums, līdz poliči…

“Jaunais cilvēk!”

Es pagriezos. Tas bija policists no āra. Seidija ieķēr­cās, un policis atkāpās, uzlikdams roku uz sava steka.

“Šeit nevar ienest dzīvniekus,” viņš man skaidroja.

“Man ir biļetes…” es mēģināju aizsniegt kabatas. Tad es atcerējos, ka biļetes ir pie Bastetas.

Policis nikni palūrēja. “Nāc līdzi.”

Pēkšņi atskanēja sievietes balss: “Te tu esi, Kārter!”

Basteta steidzās šurp, spraukdamās caur pūli. Nekad mūžā nebiju tā priecājies ieraudzīt ēģiptiešu dievu.

Viņa sazin kā bija paspējusi pārģērbties. Mugurā gaiš­sārts bikškostīms, daudz zelta rotu un kašmira mētelis, tādēļ viņa izskatījās kā pārtikusi uzņēmēja. Nepievērs­dama uzmanību policim, viņa mani nopētīja un sarauca degunu. “Kārter, es taču tev teicu, lai nevelc tās drausmigās medību drēbes. Godīgi sakot, izskatās, it kā tu būtu nakšņojis uz lauka!”

Viņa izvilka kabatlakatu un aizrautīgi berza man seju, kamēr policists noraudzījās.

“Ai, kundze,” viņš beidzot saņēmās. “Vai tas ir jūsu…” “Krustdēls,” Basteta meloja. “Piedodiet, policista kungs. Mēs dodamies uz Memfisu, kur notiks sacensī­bas medībās ar piekūnu. Es ceru, ka viņš nav sagādājis problēmas. Mēs nokavēsim lidojumu!”

“Emm, piekūns nevar lidot…”

Basteta ieķiķinājās. “Protams, ka var, policista kungs. Tas taču ir putns!”