Sarkanā piramīda

“Ej!” Es iztēlojos savu neredzamo skapīti: 13/32/33. Pastiepu roku, bet ne pēc tēta burvju lādītes. Es koncen­trējos uz to, ko biju pazaudējis Luksorā. Tam bija tur jābūt. Kādu bridi neko nevarēju sataustīt. Bet tad mana roka satvēra cietu ādas spalu, un es no nekurienes iz­vilku savu zobenu.

Basteta iepleta acis. “Iespaidīgi.”

“Kustieties,” es teicu. “Tagad mana kārta veikt diver­siju.”

“Tu saproti, ka tas tevi nogalinās.”

“Paldies par ticību. Tagad pazudi!”

Basteta metās prom, cik ātri vien spēja. Seidija vēci­nāja spārnus, lai nenokristu no viņas rokas.

Atskanēja šāviens. Es pagriezos un ieraudzīju, ka Seta zvērs ir uzskrējis policim, kurš tikko nesekmīgi iešāvis tam galvā. Nabaga policis aizlidoja atmuguriski un pār­vēlās pār metāla detektora vārtiem.

“Ei, alni!” es kliedzu.

Seta zvērs pievērsa savas liesmojošās acis man.

Malacis! Hors teica. Mirsim ar godu!

Aizveries, es nodomāju.

Atskatījos, lai pārliecinātos, ka Basteta un Seidija ir pazudušas no redzesloka. Tad tuvojos briesmonim.

“Ak tad tev nav vārda?” es jautāju. “Nevarēja izdomāt nevienu pietiekami pretīgu?”

Nezvērs ierēcās, kāpdams pār bezsamaņā gulošo policistu.

“Seta zvērs ir pārāk sarežģīti izrunājams,” es nolēmu. “Saukšu tevi par Leroju.”

Acīmredzot Lerojam šis vārds nepatika. Viņš metās uzbrukumā.

Es izvairījos no viņa nagiem un iejaucu viņam pa snuķi ar zobena sānu, taču tas viņu it nemaz neapdullināja. Atkāpies Lerojs atkal metās uzbrukumā, siekalo­damies un atiezdams ilkņus. Es cirtu viņam pa kaklu, taču Lerojs bija pārāk viltīgs. Pasviedies pa kreisi, viņš iecirta zobus manā brīvajā rokā. Nebūtu man improvi­zētā rokas sarga, es būtu palicis bez rokas, jo Leroja ilkņi izcirtās tam cauri. Roka aizsvilās asās sāpēs.

Es iekliedzos, un caur miesu izskrēja pirmatnējas al­kas pēc varas. Es jutu sevi pieceļamies no zemes un ap­kārt saveidojamies vanaga karotāja zelta auru. Seta zvēra žokļi tika atlauzti tik ātri, ka tas iekaucies palaida vaļā manu roku. Tagad mani ieskāva burvju bruņas, kas bija divkārt lielākas par manu augumu, un es triecu Leroju sienā.

Labi! Hors teica. Tagad aizsūti briesmoni uz pazemi!

Klusu, vecais! Es daru visu melno darbu.

Es miglaini atskārtu, ka drošībnieki mēģina pārgru­pēties, bļaudami savās rācijās un saukdami pēc palīdzī­bas. Ceļotāji aizvien klaigāja un skraidīja apkārt. Es dzirdēju mazu meitenīti saucam: “Cāļa kungs, sadod alnim!”

Vai zināt, cik grūti ir justies kā ekstrēmai kaujas ma­šīnai ar piekūna galvu, ja kāds tevi nosauc par “cāļa kungu”?

Es pacēlu zobenu, kas tagad atradās desmit pēdu gara enerģijas asmens vidū.

Lerojs nokratīja putekļus no savām konusveida au­sīm un atkal metās man virsū. Iespējams, mans bru­ņotais stāvs bija spēcīgs, taču tas bija arī neveikls un lēns; pārvietot to bija tāpat kā kustēties pa želeju. Izvai­rījies no zobena cirtiena, Lerojs ielēca man krūtīs, notriekdams mani zemē. Viņš bija daudz smagāks, nekā izskatījās. Aste un nagi bakstījās gar manām bruņām. Es saķēru viņa kaklu savās spīdošajās rokās un centos turēt viņa ilkņus prom no sejas, taču visur, kur nopilēja viņa siekalas, mans burvju vairogs nošņācis iztvaikoja. Es jutu, kā mana ievainotā roka sastingst.

Auroja signalizācija. Pie drošības kontroles punkta saradās vēl vairāk pasažieru, lai redzētu, kas notiek. Man vajadzēja to ātri pabeigt — pirms atslēdzos no sā­pēm vai vēl vairāki mirstīgie tika ievainoti.

Jutu spēkus zūdam, mans vairogs raustījās. Leroja ilkņi bija sprīža attālumā no manas sejas, bet Hors ne­sniedza nekādu iedrošinājumu.

Tad es iedomājos savu neredzamo skapīti Duātā. Es prātoju, vai tur varētu ielikt arī ko citu… ko lielu un ļaunu.

Es sažņaudzu rokas ap Leroja rīkli un iespiedu celi viņa krūšukurvī. Tad iztēlojos atveri Duātā — gaisā, tieši virs galvas: 13/32/33. Iztēlojos skapīša durvis, cik platas vien spēju.

Ar pēdējiem spēkiem grūdu Leroju tieši uz augšu. Viņš izlidoja cauri griestiem, pārsteigumā ieplestiem redzokļiem izslīdēja caur neredzamu spraugu un pa­zuda.

“Kur tas palika?” kāds iesaucās.

“Ei, puis,” kāds cits iesaucās. “Ar tevi viss kārtībā?”

Mans enerģijas vairogs bija izgaisis. Gribēju atslēg­ties, taču bija jādodas prom, pirms drošībnieki atgūstas no šoka un arestē mani par kaušanos ar alni. Piecēlies iesviedu zobenu griestos. Tas pazuda Duātā. Tad, cik labi varēju, aptinu ap asiņojošo roku saplēsto ādas ga­balu un skrēju uz izeju.

Es tiku līdz mūsu reisam tieši bridi, kad tika slēgtas durvis.

Acīmredzot runas par cāļa kunga starpgadījumu vēl nebija izplatījušās. Darbiniece pie izejas pamāja uz kon­troles punktu, paņemdama manu biļeti. “Kas tā par jezgu tur?”

“Alnis izkļuva cauri drošības kontrolei,” es teicu. “Tagad viss ir novērsts.” Pirms viņa paspēja uzdot jautā­jumus, es jozu uz lidmašīnu.

Sabruku savā krēslā otrpus ejai no Bastetas. Seidija aizvien klijas veidolā soļoja pa krēslu pie loga man līdzās.

Basteta atviegloti uzelpoja. “Kārter, tev izdevās! Bet tu esi ievainots. Kas notika?”

Es viņai pastāstīju.

Basteta iepleta acis. “Tu iebāzi Seta zvēru savā ska­pīti? Vai zini, cik daudz spēka tas prasa?”