Sarkanā piramīda

Viņas seja bija drūma. “Seidij, es nezinu. Savā dzim­šanas dienā Sets būs visspēcīgākais, bet saullēkts ir ma­ģijai vislabvēlīgākais laiks. Ja tās dienas saullēktā viņš spēs ģenerēt vienu milzīgu vētras enerģijas izvirdumu, izmantojot ne vien savu maģiju, bet palielinot to ar citu paverdzināto dievu jaudu… Viņa atbrīvotā haosa spēks ir teju neaptverams.” Viņa paraustīja plecus. “Kārter, tu saki, ka šo ideju viņam pasvieda parasts dēmons?”

“Tā izklausījās,” Kārters atbildēja. “Vai arī viņš uzla­boja sākotnējo plānu.”

Viņa pakratīja galvu. “Neizskatās pēc Seta.”

Es noklepojos. “Ko tu gribi teikt? Tas izskatās tieši pēc viņa.”

“Nē,” Basteta neatlaidās. “Tas ir pārāk šaušalīgi pat viņam. Sets vēlas kļūt par valdnieku, bet šāds izvirdums var atstāt viņu bez valstības, kur valdīt. Gandrīz, it kā…” Viņa aprāvās; šķiet, ka doma bija pārāk baisa. “Es to nesaprotu, bet mēs drīz piezemēsimies. Jums nāksies pajautāt Totam.”

“Izklausās, ka tu nenāksi,” es ieteicos.

“Mēs ar Totu diez ko nesatiekam. Jūsu izredzes iz­dzīvot būs lielākas…”

Iedegās drošības jostas indikators. Kapteinis pazi­ņoja, ka mēs sākam nosēšanos Memfisā. Es palūkojos ārā pa logu un ieraudzīju platu, brūnu upi, kas caurvija ainavu. Lielākā upe, kādu jebkad biju redzējusi. Tā man netīkami atgādināja milzu čūsku.

Pienāca stjuarte un norādīja uz manu pusdienu šķīvi. “Viss, mīļā?”

“Tā šķiet,” es drūmi atbildēju.

Memfisa nebija pabrīdināta, ka pienākusi ziema. Koki zaļoja, un debesis bija koši zilas.

Mēs uzstājām, lai šoreiz Basteta “neaizņemas” ma­šīnu, un viņa piekrita nomāt, ja vien varēs dabūt kabrio­letu. Es nejautāju, kur viņa tikusi pie naudas, taču drīz mēs traucāmies pa visai tukšajām Memfisas ielām ar nolaistu BMW jumtu.

Pilsētu atceros tikai pa daļai. Mēs izbraucām caur kvartālu, kas varētu būt filmas “Vējiem līdzi” uzņem­šanas laukums: lielas, baltas savrupmājas ar plašiem mauriņiem, ko apēno cipreses, kaut gan plastmasas Santaklausi uz jumtiem šo iespaidu nedaudz sabojāja.

Nākamajā kvartālā mūs gandrīz nonāvēja veča, kas iz­brauca ar kadiljaku no baznīcas autostāvvietas. Basteta sagrieza stūri un notaurēja, bet vecā kundze tikai pa­smaidīja un pamāja. Dienvidu viesmīlība — es pieļauju.

Vēl pēc dažiem kvartāliem mājas jau atgādināja no­laistas būdas. Es pamanīju divus afroamerikāņu zēnus, kam mugurā bija džinsi un tēkrekli bez piedurknēm un kas sēdēja uz lieveņa, strinkšķinādami akustiskās ģitā­ras un dziedādami. Viņi to darīja tik labi, ka sagribējās piestāt.

Uz nākamā stūra slējās no paneļiem saslieta ēs­tuve — roku krāsotā izkārtne vēstīja “Cālis un vafeles”. Ārā stāvēja divdesmit cilvēku gara rinda.

“Jums, amerikāņiem, ir ļoti savāda gaume. Kas šī ir par planētu?” es jautāju.

Kārters papurināja galvu. “Un kur meklēt Totu?”

Basteta paošņāja gaisu un iegriezās pa kreisi, Papeļu ielā. “Mēs tuvojamies. Ja es pazīstu Totu, viņš atradis mā­cību centru. Bibliotēku, varbūt grāmatu krātuvi burvja kapā.”

“Tenesī tādu nav daudz,” Kārters minēja.

Tad es pamanīju izkārtni un plati pasmaidīju. “Var­būt Memfisas Universitāte?”

“Malacis, Seidij!” Basteta nomurrāja.

Kārters uz mani nikni paskatījās. Nabaga čalim skauž, es zinu.

Pēc dažām minūtēm mēs soļojām pa mazas koledžas studentu pilsētiņu: sarkanu ķieģeļu mājas un plaši pa­galmi. Bija neparasti kluss, ja neskaita pret betonu drib­lētas bumbas būkšķus.

Kārters, to padzirdis, atdzīvojās. “Basketbols!”

“Nu, piedod,” es novilku. “Mums jāsameklē Tots.”

Bet Kārters sekoja bumbas skaņai, un mēs — viņam. Apgājis ap mājas stūri, viņš sastinga. “Pajautāsim viņiem.”

Es nesapratu, par ko viņš runā. Tad pagriezos ap stūri un noelsos. Basketbola laukumā pieci spēlētāji bija iekarsuši aizraujošā mačā. Viņiem mugurā bija dažādu Amerikas komandu treniņjakas, un visi, šķiet, vēlējās uzvarēt — ņurdēja un rūca cits uz citu, čiepa bumbu un grūstījās.

Ā… un visi spēlētāji bija paviāni.

“Tota svētais dzīvnieks,” Basteta paskaidroja. “Lai­kam būsim īstajā vietā.”

Vienam no paviāniem bija spoži zeltaina spalva, daudz gaišāka nekā pārējiem un, emm, daudz košāka pēcpuse. Mugurā viņam bija sarkanzila treniņjaka, kas savādā kārtā šķita pazīstama.

“Vai tā ir… Lakers treniņjaka?” es jautāju, vilcināda­mās vispār pieminēt Kārtera muļķīgo apsēstību.

Viņš pamāja, un mēs abi pasmaidījām.

“Heops!” mēs kliedzām.

Tiesa, mēs jau necik labi nepazinām šo paviānu. Kopā ar viņu nepavadījām pat veselu dienu, turklāt laiks, kad bijām Amosa namā, šķita ļoti tāls, taču es tik un tā jutos, it kā mēs būtu atguvuši sen zudušu draugu.

Heopss ielēca man rokās un iekliedzās: “Agh! Agh!" Viņš pārcilāja manas matu šķipsnas, šķiet, utis meklē­dams, (Nemaz nedomā ko teikt, Kārter!) un nolēca zemē, pliķēdams ietvi, lai paustu savu prieku.

Basteta smējās. “Viņš saka — tu ožot pēc flamingo.” “Tu runā paviānu mēlē?” Kārters jautāja.

Dieviete paraustīja plecus. “Viņš ari grib zināt, kur jūs bijāt.”