Sarkanā piramīda

“Kur mēs bijām?” es pārjautāju. “Nu, pirmkārt, pasaki viņam, ka es dienas lielāko daļu pavadīju kā klija, kas nav tas pats, kas flamingo un nebeidzas ar o’, tāpēc tam nevajadzētu būt viņa ēdienkartē. Otrkārt…”

“Pagaidi.” Basteta pagriezās pret Heopsu un teica: “Agh!” Tad atkal pievērsās man: “Labi, turpini!”

Es samirkšķināju acis. “Labi… emm, un, otrkārt, kur bija viņš?”

Viņa pārtulkoja to vienā agh.

Heopss nosprauslājies satvēra basketbola bumbu, kamdēļ visi viņa draugi paviāni traki ņurdēt, skrāpēties un rūkt.

“Viņš ielēca upē un atpeldēja atpakaļ,” Basteta tul­koja, “taču, kad atgriezās, māja bija sagrauta un mūsu vairs nebija. Heopss dienu gaidīja Amosu atgriežamies, bet viņš tā ari nepārnāca. Tad Heopss devās pie Tota. Galu galā, viņš ir paviānu aizstāvis.”

“Kādēļ?” Kārters jautāja. “Es negribu nevienu aiz­vainot, bet Tots taču ir gudrības dievs?”

“Paviāni ir ļoti gudri dzīvnieki,” Basteta sacīja.

“Agh!” Heopss paurbināja degunu, tad pagrieza mums savu košo dibenu. Viņš pasvieda draugiem bumbu, un tie sāka cīnīties par to, rādīdami viens otram zobus un pliķēdami pa galvu.

“Gudri?” es pārvaicāju.

“Nu nav jau gluži kaķi,” Basteta piebilda. “Bet jā, ir gudri. Heopss saka — tiklīdz Kārters izpildīs savu solī­jumu, viņš jūs aizvedīšot pie profesora.”

Es pamirkšķināju acis. “Pie prof… Ā, tu domā… pa­reizi.”

“Kādu solījumu?” Kārters jautāja.

Bastetas mutes kaktiņš noraustījās. “Acīmredzot tu esi solījis viņam nodemonstrēt savas basketbola iema­ņas.”

Kārtera acis satraukumā iepletās. “Mums nav laika!” “Nē, viss kārtībā,” Basteta solīja. “Es tagad labāk iešu.”

“Bet uz kurieni, Basteta?” es jautāju, jo negribēju at­kal no viņas šķirties. “Kā mēs tevi atradīsim?”

Bastetas acīs parādījās tāda kā vainas apziņa, it kā viņa būtu par cēloni kādai katastrofai. “Es atradīšu jūs, kad tiksiet ārā. ja tiksiet ārā…”

“Ko tu gribi teikt ar jaV' Kārters jautāja, taču Basteta jau bija pārvērtusies par Mafinu un skrēja prom.

Heopss ļoti uzstājīgi uzņurdēja Kārteram un aiz rokas rāva viņu uz laukumu. Paviāni uzreiz sadalījās divās ko­mandās. Puse novilka savas treniņjakas, bet puse atstāja tās mugurā. Diemžēl Kārters bija bezjaku komandā, un Heopss palīdzēja viņam novilkt kreklu, atklājot skatam jaunekļa kaulaino torsu. Komandas sāka spēlēt.

Es gan neko nezinu par basketbolu. Taču esmu diez­gan droša, ka diez vai vajag klupt uz līdzenas vietas vai noķert piespēli ar pieri, vai driblēt (tā to sauc?) ar abām rokām, it kā glaudītu potenciāli traku suni. Taču tieši tā spēlēja Kārters. Paviāni vienkārši samina viņu burtiskā nozīmē. Viņi izpelnījās punktu pēc punkta, kamēr Kārters streipuļoja šurpu turpu, dabūdams ar bumbu ikreiz, kad tā bija tuvumā, klupdams pār mērkaķu, līdz viņš bija tā noreibis, ka apmeta loku un nokrita. Paviāni pār­trauca spēli un neticīgi vēroja viņu. Kārters, sviedriem klāts, gulēja laukuma vidū un elsa. Pārējie paviāni pa­skatījās uz Heopsu. Bija visai acīmredzams, ka viņi domā: kurš uzaicināja šito cilvēku? Heopss aiz kauna aizklāja acis.

“Kārter,” es līksmi teicu, “visas tās runas par basket­bolu un Lakers, bet tu esi galīgs mu\\a\ Zaudēji mērka­ķiem!”

Viņš nelaimīgi novaidējās. “Tā bija… tā bija tēta mīļākā spēle.”

Es blenzu uz viņu. Tēta mīļākā spēle. Dies’, kā tas man neienāca prātā?

Acīmredzot viņš manu atkārušos žokli uztvēra kā turpmāku kritiku.

“Es… es varu tev nosaukt visu NBA statistiku,” viņš ne­daudz izmisis teica. “Atlēkušās bumbas, piespēles, soda metienu procentus.”

Pārējie paviāni atkal pievērsās spēlei, ignorēdami Kārteru un Heopsu. Pēdējais izgrūda riebuma pilnu skaņu — pa pusei norīstījās, pa pusei noņurdējās.

Es sapratu, kā viņš jūtas, taču pagāju uz priekšu un pasniedzu roku Kārteram. “Ejam. Tam nav nozīmes.”

“Ja man būtu labāki apavi,” viņš bilda, “vai ja es ne­būtu tik noguris…”

“Kārter,” es teicu ar sminu. “Tam nav nozīmes. Un es ne vārda neteikšu tētim, kad mēs viņu izglābsim.”

Viņš paskatījās uz mani ar manāmu pateicību. (Galu galā, es esmu diezgan burvīga.) Tad viņš saņēma manu roku, un es pierāvu viņu kājās.

“Tagad, Dieva dēļ, uzvelc kreklu,” es teicu. “Un tu, Heops, tagad ved mūs pie profesora.”

Heopss ieveda mūs pamestā zinātņu ēkā. Gaiteņos gaiss oda pēc etiķa, bet tukšo klašu laboratorijas izskatī­jās kā no “Amerikāņu vidusskolas”, nevis vietas, kur va­rētu uzturēties dievs. Vairums durvju bija ciet. Vienas bija atstātas vaļā, un pa tām varēja redzēt istabu, kas ne­bija daudz lielāka par saimniecības telpu un bija pie­bāzta ar grāmatām, mazu rakstāmgaldu un vienu krēslu. Es prātoju, vai tas profesors ir kaut kā nogrēkojies, ka dabūjis tik mazu kabinetu.

“Agh!” Heopss apstājās lakotu sarkankoka durvju priekšā; tās bija daudz skaistākas par citām. Uz stikla zaigoja svaigi uzkrāsots vārds: Dr. Tots.

Heopss bez klauvēšanas atvēra durvis un ielumpačoja iekšā.

“Pēc tevis, cāļa kungs,” es teicu Kārteram. (Un jā, esmu pārliecināta, ka viņš nožēloja, ka pastāstījis man par šo gadījumu. Galu galā, es nevarēju pavisam pārstāt viņu kaitināt. Man jārūpējas par savu reputāciju.)