Sarkanā piramīda

Nevaru apgalvot, ka man tas nešķita vilinoši, taču es viņu apvaldīju.

“Klau, Tot,” es teicu, “Džehuti vai kā tevi tur sauc. Sets gatavojas iznīcināt vismaz Ziemeļameriku, iespē­jams, visu pasauli. Miljoniem cilvēku mirs. Tu teici, ka tev rūp līdzsvars. Tu mums palīdzēsi vai ne?”

Kādu brīdi klusumā pa taustiņiem vien klakstēja ibisu knābji.

“Jūs esat ķezā,” Tots piekrita. “Tad es jums gribu pa­jautāt: kādēļ, jūsuprāt, tēvs jūs iegrūdis šādā situācijā? Kādēļ viņš atbrīvoja dievus?”

Es gandrīz pateicu — lai atgūtu mammu. Taču es tam vairs neticēju.

“Mana mamma paredzēja nākotni,” es minēju. “Drau­dēja kaut kas slikts. Es domāju, ka viņi ar tēti centās to novērst. Viņi domāja, ka tas iespējams, tikai atbrīvojot dievus.”

“Pat ja tā, mirstīgajiem izmantot dievu spējas ir ļoti bīstami,” Tots uzstāja, “turklāt tas ir pret Dzīvības mājas likumiem. Starp citu, es pierunāju Iskanderu pieņemt šo likumu.”

Es atcerējos, ko vecais Virslektors man teica Laik­metu zālē. “Dieviem piemīt lielas spējas, taču tikai cil­vēki ir radoši.”

“Es domāju, ka mamma pārliecināja Iskanderu, ka noteikums ir nepareizs. Varbūt viņš to nevarēja pub­liski atzīt, taču viņa lika lskanderam pārdomāt. Lai arī kas tuvotos, tas ir tik ļauns, ka dieviem un mirstīgajiem būs jāsadarbojas.”

“Un kas tad tuvojas?” Tots jautāja. “Seta nākšana pie varas?” Viņa tonis bija izvairīgs kā skolotājam, kurš uz­dod āķīgu jautājumu.

“Varbūt,” es piesardzīgi atbildēju, “taču es nezinu.” Uz grāmatplaukta atraugājās Heopss. Viņš atieza zo­bus šmulīgā smaidā.

“Tev taisnība, Heops,” Tots prātoja. “Viņa neizklausās pēc Izīdas. Izīda nekad neatzītu, ka kaut ko nezina.”

Man domās nācās aizspiest Izīdai muti.

Tots pasvieda grāmatu atpakaļ Kārteram. “Paskatīsi­mies, vai jūs rīkojaties tikpat labi, cik runājat. Es iz­skaidrošu buramvārdu grāmatu, ja pierādīsiet, ka patie­šām kontrolējat dievus, nevis vienkārši atkārtojat tos pašus vecos modeļus.”

“Pārbaudījums?” Kārters jautāja. “Mēs esam ar mieru.” “Nē, pagaidi,” es iebildu. Varbūt, būdams mājmācībā, Kārters neapzinājās, ka “pārbaudījums” parasti nav ne­kas labs.

“Brīnišķīgi,” Tots teica. “Ir kāda maģiska relikvija, kas man vajadzīga no burvja kapa. Atnesiet man to.” “Kāda burvja kapa?” es jautāju.

Bet Tots izņēma krīta gabalu no uzsvārča un kaut ko uzskricelēja gaisā. Viņa priekšā atvērās durvis.

“Kā tu to paveici?” es jautāju. “Basteta teica, ka Dē­monu dienās portālus atvērt nevar.”

“Mirstīgie nevar,” Tots piekrita. “Bet dievs ar burvju spējām var. Ja jums veiksies, uzgrilēsim gaļu.”

Eja ierāva mūs melnā tukšumā, un Tota kabinets pazuda.

24 Es uzsperu gaisā zilas zamša Kurpes

sendija

“Kur mēs esam?” es jautāju.

Stāvējām pamestā ielā pie lielas muižas vārtiem Šķiet, ka mēs vēl atradāmies Memfisā — vismaz koki laikapstākļi un pēcpusdienas saule bija tādi paši.

Muižas teritorija bija vismaz vairākus hektārus liela Baltajos metāla vārtos bija izkalti smalki ģitāristu siluet un notis. Aiz tiem piebraucamais ceļš aizvijās caur ko kiem līdz divstāvu namam ar baltu kolonnu portiku. “Ak, nē,” Kārters teica. “Es zinu šos vārtus.”

“Ko? Kā?”

“Tētis mani šeit reiz atveda. Lielā burvja kaps… Tot; ākstās.”

“Kārter, par ko tu runā? Vai te kāds ir aprakts?”

Viņš pamāja. “Šī ir Greislenda. Pasaulē slavenākā mū ziķa mājas.”

“Te dzīvoja Maikls Džeksons?”

“Nē, muļķīt,” Kārters teica. “Elviss Preslijs.” īsti nezināju — smieties vai lamāties. “Elviss Preslijs Tu domā to baltajos tērpos ar mākslīgajiem briljantiem

ar lieliem, spīdīgiem matiem? To Elvisu, kas ir vecmam­mas ierakstu kolekcijā?”

Kārters satraukti paskatījās apkārt. Viņš izvilka zo­benu, lai arī, šķiet, mēs bijām pilnīgi vieni. “Viņš šeit dzī­voja un nomira. Viņš ir aprakts aiz savrupnama.”

Es paskatījos uz māju. “Gribi man iestāstīt, ka Elviss bija burvis?”

“Nezinu.” Kārters satvēra ciešāk zobenu. “Tots kaut ko minēja par mūzikas maģiju. Taču kaut kas nav kārtībā. Kāpēc te esam tikai mēs? Šeit parasti ir bariem tūristu.” “Ziemassvētku brīvdienas?”

“Un kur apsardze?”

Es paraustīju plecus. “Varbūt te izdarīts tas pats, ko Zia paveica Luksorā. Varbūt Tots visus aizsūtījis prom.” “Varbūt.” Tomēr es jutu, ka Kārters aizvien ir nemie­rīgs. Viņš pagrūda vārtus, un tie viegli atvērās. “Nav labi,” viņš murmināja.

“Nē,” es piekritu. “Bet iesim viņu apciemot.”

Ejot pa piebraucamo ceļu, mani pārņēma sajūta, ka “Karaļa” mājas nebija diez ko iespaidīgas. Salīdzinot ar dažām bagāto un slaveno mājām, ko esmu redzējusi pa televizoru, Elvisa nams izskatījās drausmīgi mazs. Tas bija tikai divus stāvus augsts, ar baltu kolonnu portiku un ķieģeļu sienām. Gar kāpnēm tupēja nožēlojami ģipša lauvas. Varbūt Elvisa laikos dzīve bija vienkāršāka, vai arī viņš visu naudu iztērēja spīdīgiem tērpiem.

Mēs apstājāmies trepju pakājē.

“Tātad tētis tevi šurp atveda?” es jautāju.