Sarkanā piramīda

Es gatavojos ieraudzīt vēl vienu saimniecības telpu, bet kabinets bija neiedomājami liels.

Griesti pacēlās vismaz desmit metru augstumā, un vienā kabineta pusē no visiem logiem pavērās skats uz Memfisas panorāmu. Metāla kāpnes veda uz bēniņiem, kur visvairāk vietas aizņēma milzīgs teleskops, un kaut kur no turienes nāca visai slikti spēlētas elektriskās ģitā­ras skaņas. Otra kabineta puse bija aizkrauta ar grāmat­plauktiem. Darba galdi vai lūza no jocīgiem krāmiem: ķīmijas piederumi, pussalikti datori, dzīvnieku izbāzeņi, kam no galvām līda ārā vadi. Telpa stipri smaržoja pēc cepta liellopa, bet ar kūpinātāku, skābāku garšu, nekā jebkad bija manīts.

Dīvainākais, ka tieši mums priekšā pusducis garkaklainu putnu — ibisu — sēdēja aiz galdiem kā admi­nistratori un ar knābjiem drukāja klēpjdatoros.

Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Pirmo reizi man trūka vārdu.

“Agh!” Heopss sauca.

Strinkšķināšana bēniņos mitējās. Piecēlās izstīdzējis divdesmitgadnieks ar elektrisko ģitāru rokā. Viņam bija izpūrušu blondu matu ērkulis kā Heopsam, bet mugurā nospeķots, balts laboratorijas uzsvārcis, izbalējuši džinsi un melns tēkrekls. Pirmajā mirkli nospriedu, ka viņam no mutes kaktiņa tek asinis. Tad sapratu, ka tā ir kaut kāda gaļas mērce.

“Fascinējoši,” viņš plati pasmaidīja. “Heops, es kaut ko atklāju. ŠI nav Ēģiptes Memfisa.”

Heopss uz mani iesāņus paskatījās, un varu apzvērēt, ka viņa seja pauda — hallo!

“Esmu arī atklājis jaunu maģijas veidu, ko sauc par blūzu,” vīrietis turpināja. “Un grilēta gaļa. Jā, tev jāpa­mēģina grilēta gaļa.”

Heopss neizskatījās pārsteigts. Uzrāpies uz grāmat­plaukta, viņš paķēra Cheerios paku un sāka čāpstināt.

Ģitāras čalis noslīdēja pa margām, lieliski saglabā­dams līdzsvaru, un piezemējās mūsu priekšā. “Izīda un

Hors,” viņš teica. “Redzu, ka esat atraduši jaunus ķer­meņus.”

Viņa acis bija hipnotizējošas un kā kaleidoskops zai­goja divpadsmit krāsās.

Es centos izstomīt: “Enim, mēs neesam…”

“Ā, skaidrs,” viņš teica. “Cenšaties sadalīt ķermeni, ja? Nedomā, ka apmuļķosi mani, Izīda. Es zinu, ka tu esi galvenā.”

“Bet viņa nav gan!” es iebildu. “Mani sauc Seidija Keina. Es pieņemu, ka tu esi Tots?”

Viņš pacēla uzaci. “Tu gribi teikt, ka mani nepazīsti? Protams, ka es esmu Tots. Saukts arī par Džehuti. Tāpat arī par…”

Es apslāpēju smieklus. “Džehuti?”

Tots izskatījās aizskarts. “Seno ēģiptiešu valodā tas ir pavisam normāls vārds. Grieķi mani iesauca par Totu. Pēc tam viņi mani sajauca ar savu dievu Hermeju. Viņiem pat pietika nekaunības nosaukt manu svēto pil­sētu par Hermopoli, lai gan mums nav nekā kopīga. Tici man, ja tu kādreiz satiktu Hermeju…”

“Agh!” Heopss iebrēcās pārslu pilnu muti.

“Tev taisnība,” Tots piekrita. “Es aizrāvos. Tātad tu apgalvo, ka esi Seidija Keina. Un…” Viņš pamāja ar pirk­stu uz Kārteru, kas vēroja ibisus rakstām ar klēpjdatoriem. “Pieļauju, ka tu neesi Hors.”

“Kārters Keins,” Kārters atbildēja, aizvien iegrimis ibisu ekrānos. “Kas tas ir?”

Tots atplauka. “Jā, tos sauc par datoriem. Brīnišķīgi, vai ne? Acīmredzot…”

“Nē, es domāju, ko putni tur raksta?” Kārters šķie­lēja un lasīja no ekrāna. ““Jaki. īss traktāts par evolūClju ?

“Manas zinātniskās esejas,” Tots paskaidroja. “Es cenšos vienlaikus strādāt pie vairākiem projektiem. Pie­mēram, vai jūs zinājāt, ka šī universitāte nepiedāvā as­troloģijas un dēļu terapijas novirzienu? Šokējoši! Es plānoju to mainīt. Renovēju jaunas telpas tieši pie upes. Drīz Memfisa būs īsts mācību centrs!”

“Tas ir burvīgi,” es vienaldzīgi noteicu. “Mums vaja­dzīga palīdzība, lai sakautu Setu.”

Ibisi pārtrauca drukāt un blenza uz mani.

Tots notrauca no mutes gaļas mērci. “Tu iedrošinies man to prasīt pēc pagājušās reizes?”

“Pagājušās reizes?” es atkārtoju.

“Man te kaut kur ir pierakstīts…” Tots taustījās pa uzsvārča kabatām, izvilka saņurcītu papīra gabalu un izlasīja to. “Nē, iepirkumu saraksts.”

Viņš pārmeta to pār plecu. Tiklīdz papīrs pieskārās zemei, tas pārvērtās par kviešu maizes klaipu, piena paku un Mountain Dew sešpaku.

Tots pārbaudīja piedurknes. Es pamanīju, ka pleķi uz viņa uzsvārča ir izsmērēti vārdi, kas uzdrukāti visās valodās. Pleķi pārvietojās un mainījās, veidodami hie­roglifus, angļu valodas burtus, demotiskus simbolus. Viņš notrausa traipu no atloka, un uz grīdas novirpuļoja septiņi burti, veidodami vārdu vēzis. Vārds pārvēr­tās glumā vēžveidīgajā, tādā kā garnele, kas pakustināja savas kājeles vien mirkli, līdz ibiss to aprija.

“Ai, lai paliek,” Tots beigās teica. “Es jums vienkārši pateikšu īso versiju: lai atriebtu savu tēvu, Ozīrisu, Hors izaicina Setu uz dueli. Uzvarētājs kļūtu par dievu vald­nieku.”

“Hors uzvarēja,” Kārters teica.

“Atceries gan!”

“Nē, es par to lasīju.”

“Un vai atceries, ka bez manas palīdzības jūs abi ar Izīdu būtu pagalam? Ai, es centos vest sarunas, lai rastu risinājumu, kas novērstu cīņu. Ziniet, tas ir viens no maniem pienākumiem: uzturēt līdzsvaru starp kārtību un haosu. Bet n-ē-ē, Izīda pierunāja mani tev palīdzēt, jo Sets sāka kļūt pārāk varens, bet kauja gandrīz iznīci­nāja pasauli.”