Sarkanā piramīda

“Jā.” Kārters pētīja lauvas, it kā gaidītu, ka tās uz­bruks. “Tētim galvenokārt patīk blūzs un džezs, bet viņš teica, ka Elviss bijis ievērojams, jo padarījis afroamerikāņu mūziku populāru starp baltajiem. Viņš palīdzēja iedibināt rokenrolu. Mēs ar tēti bijām Memfisā uz kaut kādu simpoziju vai ko tamlīdzīgu. Neatceros. Tētis uz­stāja, lai atnāku šurp.”

“Kā tev veicas.” Un jā, varbūt es sāku aptvert, ka Kārtera dzīve ar tēvu nav bijusi tikai glamūrs un brīv­dienas, taču es tik un tā biju nedaudz greizsirdīga. Ne jau tāpēc, ka gribētu redzēt Greislendu, galīgi ne, bet tē­tis nekad nebija uzstājis, lai es kaut kur dotos, vismaz ne līdz Britu muzeja apmeklējumam, kad viņš pazuda. Es pat nezināju, ka tētis ir Elvisa fans, kas bija visnotaļ šausminoši.

Mēs uzkāpām pa trepēm. Parādes durvis pašas at­sprāga vaļā.

“Man tas nepatīk,” teica Kārters.

Pagriezos, lai pamestu skatu atpakaļ, un man asinis sastinga dzīslās. Es saķēru brāļa roku. “Emm, Kārter, runājot par nepatīkamo…”

Pa piebraucamo ceļu tuvojās divi burvji, draudīgi vicinādami zižļus un nūjiņas.

“Iekšā,” Kārters teica. “Ātri!”

Man nebija daudz laika apbrīnot māju. Pa kreisi bija ēdamistaba, bet pa labi viesistaba/mūzikas istaba ar kla­vierēm un no vitrāžām veidotu, velvētu eju, ko rotāja pāvi. Visas mēbeles bija norobežotas ar virvēm. Mājā oda pēc veciem ļaudīm.

“Maģiska relikvija,” es teicu. “Kur?”

“Es nezinu,’’Kārters atcirta. “Ekskursijā nebija iekļau­tas maģiskas relikvijas!”

Es paskatījos pa logu. Mūsu ienaidnieki tuvojās. Priek­šējam čalim mugurā bija džinsi, melns krekls bez pie­durknēm, zābaki un saburzīta kovboja cepure. Viņš drīzāk atgādināja noziedznieku, nevis burvi. Viņa draugs bija līdzīgi tērpts, tikai daudz plecīgāks, ar tetovētām rokām, skūtu galvu un nekoptu bārdu. Kad viņi bija desmit metru attālumā, vīrs ar kovboja cepuri nolaida savu zizli, kas pārvērtās par šauteni.

“Nu, taču!” es saucu un iegrūdu Kārteru dzīvoja­majā istabā.

Šāviens sašķaidīja Elvisa parādes durvis, un man ausīs sāka zvanīt. Mēs pielēcām kājās un skrējām dziļāk mājā. Paskrējām garām vecmodīgai virtuvei, tad iespru­kām visdīvainākajā ūķī, kādu jebkad esmu redzējusi. Dibensiena no vīnstīgām apaugušiem ķieģeļiem, un gar to tecēja ūdenskritums. Tur bija zaļš paklājs (uz grīdas un griestiem), bet mēbeles rotāja pretīgi grebti kustoņi, ja tas nešķiet gana derdzīgi, istabā bija stratēģiski izvietoti ģipša pērtiķi un lauvu izbāzeņi. Lai arī mums draudēja briesmas, šī vieta bija tik baisa, ka man vajadzēja apstā­ties un visu apjūsmot.

“Ak, Kungs!” es izsaucos. “Vai tam Elvisam vispār nav bijis nekādas gaumes?”

“Džungļu istaba,” paskaidroja Kārters. “Viņš to šādi iekārtoja, lai kaitinātu tēvu.”

“Visu cieņu.”

Mājā atskanēja vēl viens šāviens.

“Pašķirsimies,” Kārters teica.

“Slikta doma!” Es dzirdēju burvjus tuvojamies caur istabām un šķaidām visu, kas gadās ceļā.

“Es novērsīšu viņu uzmanību,” Kārters teica. “Tu meklē. Trofeju telpa ir tur, galā.”

“Kārter!”

Bet tas muļķis aizskrēja mani aizsargāt. Ciest nevaru, kad viņš tā dara. Man vajadzēja sekot viņam vai skriet uz otru pusi, taču es stāvēju, bailēs kā sasalusi, savukārt viņš pagriezās ap stūri, zobenu pacēlis, viņa ķermenis sāka zeltaini spīdēt… un viss nogāja šķērsām.

Bam! Zaļš zibsnis lika Kārteram sabrukt uz ceļiem. Uz brīdi man šķita, ka viņam trāpījis šāviens, un man nācās apspiest kliedzienu. Taču Kārters uzreiz nokrita un sāka sarauties, drēbēm, zobenam un visam sakūstot sīkā sudrabzaļumā.

Ķirzaka, kas kādreiz bija mans brālis, skrēja uz manu pusi, uzrausās man pa kāju un ierāpās plaukstā, no ku­ras izmisīgi lūkojās manī.

Aiz stūra rupja balss sauca: “Sadalāmies un meklē­jam māsu. Viņai jābūt kaut kur tuvumā.”

“Ak, Kārter,” es klusi nočukstēju. “Tu tā atrausies par šo.” Es iebāzu viņu kabatā un skrēju.

Abi burvji turpināja savu ceļu caur Greislendu, dau­zīdami un šķaidīdami pa labi un pa kreisi, apgāzdami mēbeles un saspridzinādami priekšmetus gabalos. Acīm­redzot viņi nebija Elvisa fani.

Es palīdu zem virvēm, izlavījos pa gaiteni un atradu trofeju telpu. Pārsteidzoši — tā bija pilna trofeju. Sienas bija noklātas zelta ierakstiem. Četrās stikla vitrīnās spī­guļoja Elvisa briljantiem izšūtie kombinezoni. Telpā bija klusināts apgaismojums, droši vien lai kombinezoni neapžilbinātu apmeklētājus, un no skaļruņiem virs galvas

klusi skanēja mūzika: Elviss visus brīdināja neuzkāpt uz viņa zilajām zamša kurpēm.

Es nopētīju istabu, taču neieraudzīju neko maģisku. Kombinezoni? Tots taču nebūtu iedomājies, ka es kādu no tiem vilkšu mugurā! Zelta ieraksti? Burvīgi frisbiji, bet nē.

“Džerod!” man pa labi atskanēja balss. Pa gaiteni tu­vojās burvis. Es skrēju uz otru izeju, bet no tās puses atsaucās otra balss: “jā, esmu šeit.”

Es biju ielenkta.

“Kārter!” es čukstēju. “Lai nolādētas tavas ķirzakas smadzenes.”

Viņš nervozi spirinājās man kabatā, taču nekādi ne­spēja palīdzēt.