Sarkanā piramīda

Viņš pārāk daudz čīkst, Izīda ierunājās man galvā. Nebija tik traki.

“Nē?” Tots noprasīja, un man radās sajūta, ka viņš var dzirdēt Izīdas balsi tikpat labi kā es. “Sets izdūra Horam aci.”

“Au,” Kārters samirkšķināja acis.

“Jā, un es tās vietā ieliku jaunu, ko pagatavoju no mēnessgaismas. Hora acs “tavs slavenais simbols. To paveicu es — liels paldies. Un, kad tu nocirti Izīdai galvu…”

“Pagaidi.” Kārters paskatījās uz mani. “Es viņai no­cirtu galvu7 ."

Es atlabu, Izīda mani mierināja.

“Tikai tādēļ, ka es tevi dziedināju, Izīda!” Tots teica. “Un jā, Kārter, Hor, vienalga, kā tu sevi sauc, tu biji tik traks, ka nocirti viņai galvu. Saproti, tu biji pārgalvīgs: gatavojies uzbrukt Setam, būdams pārāk vājš, bet Izīda mēģināja tevi valdīt. Tas tevi tā saniknoja, ka tu paķēri zobenu… Nu, doma tāda, ka jūs gandrīz iznīcinājāt viens otru, pirms bijāt tikuši līdz Setam. Ja atkal uzsāk­siet cīņu ar Sarkano kungu, uzmanieties. Viņš izmantos haosu, lai jūs sanaidotu.”

Mēs viņu atkal uzveiksim, Izīda solīja. Totam vien­kārši skauž.

“Aizveries,” mēs ar Totu vienlaicīgi iesaucāmies.

Viņš pārsteigts paskatījās uz mani. “Tātad, Seidij… tu centies saglabāt kontroli. Ne uz ilgu laiku. Tevī varbūt arī rit faraonu asinis, bet Izīda ir manipulatīva, varas­kāra…”

“Es varu viņu valdīt,” es teicu, un man nācās izman­tot visu gribasspēku, lai neļautu Izīdai izgāzt apvaino­jumu gūzmu.

Tots ar pirkstu braukāja pa ģitāras grebumiem. “Ne­esi tik droša. Izīda tev droši vien pastāstīja, ka palīdzēja uzveikt Setu. Vai viņa arī pateica, ka bija par iemeslu tam, ka Sets vispār kļuva nevaldāms? Viņa izsūtīja trimdā mūsu pirmo valdnieku.”

“Tu domā Ra?” Kārters jautāja. “Vai tad viņš nekļuva vecs un nenolēma pamest zemi?”

Tots nosprauslājās. “Jā, viņš bija vecs, taču viņu pie­spieda doties projām. Izīdai apnika gaidīt, kad viņš no­lems atvaļināties. Viņa gribēja, lai par valdnieku kļūst viņas vīrs Ozīriss. Turklāt viņa alka iegūt lielāku varu. Tāpēc kādu dienu, kamēr Ra snauda diendusu, Izīda slepus savāca saules dieva siekalas.”

“Fui” es teicu. “Kopš kura laika vara tiek gūta ar sie­kalām?”

Tots uz mani apsūdzoši paskatījās. “Tu sajauci sieka­las ar māliem, lai radītu indīgu čūsku. Tonakt čūska ieslī­dēja Ra guļamistabā un iekoda viņam potītē. Nekāda maģija, pat ne manējā, nespēja viņu dziedināt. Viņš būtu nomiris…”

“Dievi var nomirt?” Kārters jautāja.

“Jā,” Tots atbildēja. “Protams, lielākoties mēs atkal galu galā atdzimstam no Duātas. Taču šī inde saēda pašu Ra būtību. Izīda, protams, tēloja nevainīgo. Viņa raudāja, redzēdama Ra ciešam. Viņa centās palīdzēt ar savu maģiju. Visbeidzot viņa pateica Ra, ka esot tikai viena iespēja viņu glābt: lai Ra atklājot viņai savu sle­peno vārdu.”

“Slepeno vārdu?” es jautāju. “Kā Betmenam?” “Visam radītajam ir savs slepenais vārds,” Tots skaid­roja. “Pat dieviem. Zināt būtnes slepeno vārdu nozīmē pār to valdīt. Izīda solīja, ka ar Ra slepeno vārdu viņa spēšot to izdziedināt. Ra cieta tādas sāpes, ka piekrita, un Izīda viņu izdziedināja.”

“Taču līdz ar to ieguva varu pār viņu,” minēja Kār­ters.

“Milzīgu varu,” Tots piebilda. “Viņa piespieda Ra at­kāpties uz debesīm, tā savam mīļotajam Ozīrisam pa­vērdama ceļu uz dievu valdnieka troni. Sets bija ievēro­jams Ra karakungs, taču viņš nevarēja pārdzīvot, ka brālis Ozīriss kļūst par valdnieku. Tas sanaidoja Setu un Ozīrisu, un te nu mēs esam piecus tūkstošus gadu vē­lāk — aizvien izcīnām šo karu, un viss Izīdas dēļ.”

“Bet tā nav mana vaina!” es iesaucos. “Es nekad neko tādu nedarītu.”

“Tiešām?” Tots jautāja. “Vai tad tu nedarītu visu, lai glābtu savu ģimeni, pat ja tas sagrautu kosmosa līdz­svaru?”

Viņa kaleidoskopa acis ieurbās manējās, un manī uz­virmoja spīts. Nu, un kāpēc man nepalīdzēt savai ģime­nei? Kādēļ lai šis laboratorijas uzsvārcī tērptais āksts man teiktu, ko es varu vai nevaru darīt?

Tad es sapratu, ka nezinu, kam pieder šīs domas — Izīdai vai man. Krūtīs sāka briest panika. Ja es nespēju atšķirt savas domas no Izīdas domām, cik gan ilgs laiks būs vajadzīgs, lai es galīgi nojūgtos?

“Nē, Tot,” es noķērcu. “Tev man jātic. Kontrole pie­der man — man, Seidijai — un man vajadzīga tava palī­dzība. Sets ir sagūstījis mūsu tēvu.”

Es izstāstīju visu: sākot ar Britu muzeju un beidzot ar Kārtera vīziju par sarkano piramīdu. Tots klausījās, ne vārda nebilzdams, taču varu apzvērēt, ka, man runā­jot, uz viņa uzsvārča parādījās jauni traipi, it kā maisīju­mam tiktu pievienoti daži no maniem vārdiem.

“Tikai uzmet aci kaut kam,” es nobeidzu. “Kārter, pa­dod viņam grāmatu.”

Kārters rakņājās pa savu somu un izvilka grāmatu, ko nozagām Parīzē. “Tu to sarakstīji, vai ne?” viņš jau­tāja. “Tajā teikts, kā uzveikt Setu.”

Tots atritināja papirusa lapas. “Ak, vai. Man riebjas lasīt paša vecos darbus. Paskat’ uz šo teikumu. Tagad es to nemūžam šādi nekonstruētu.” Viņš pačamdīja uz­svārča kabatas. “Sarkana pildspalva — kādam ir?”

Izīda dīdījās pret manu gribu, uzstādama, lai mēs

Totā ietriecam kaut cik sajēgas. Vienu ugunslodi, viņa lūdzās. Tikai vienu milzīgu, burvju ugunslodi, lūdzu?