Sarkanā piramīda

Es taustījos pa savu burvju piederumu somu un sa­tvēru nūjiņu. Mēģināt uzvilkt burvju apli? Nav laika, un es negribēju duelēties tuvcīņā ar diviem vecākiem burvjiem. Man bija jāpaliek kustībā. Es izvilku savu zizli un pārvērtu to pilna garuma nūjā. Es varēju to aizdedzi­nāt vai pārvērst lauvā, bet kāda no tā jēga? Man sāka trīcēt rokas. Es gribēju saritināties kamolā un paslēpties zem Elvisa zelta ierakstu kolekcijas.

Ļauj man pārņemt kontroli, Izīda teica. Es varu mūsu ienaidniekus satriekt pīšļos.

Nē, es atbildēju.

Tevis dēļ mūs abas nogalinās.

Es jutu viņu spiežamies pret manu gribu, cenšoties izlauzties. Es jutu, cik viņa dusmīga uz šiem burvjiem. Kā viņi uzdrošinās mūs izaicināt? Mēs varam viņus iznī­cināt ar vienu vārdu.

Nē, es atkal nodomāju. Tad es atcerējos Zias vārdus: izmanto visu, kas ir pie rokas. Istabā valdīja klusināts ap­gaismojums… un ja nu es to padarītu vēl tumšāku.

“Tumsa,” es čukstēju. Es sajutu kņudoņu vēderā, un gaismas sāka raustīties. Mūzika apklusa. Gaisma turpi­nāja dzist: pat saules gaisma pazuda no logiem, līdz visā istabā iestājās melna tumsa.

Kaut kur man pa kreisi saniknoti noelsās pirmais burvis. “Džerod!”

“Tas nebiju es, Vein!” Džerods atbildēja. “Tu vienmēr vaino mani!”

Veins kaut ko nomurmināja ēģiptiešu valodā, aiz­vien virzīdamies uz manu pusi. Man bija jānovērš viņa uzmanība.

Es aizvēru acis un iztēlojos savu apkārtni. Kaut arī bija piķa melna tumsa, es joprojām manīju, ka Džerods atrodas gaitenī pa kreisi un klumburo pa tumsu. Jutu, ka Veins atrodas sienas otrā pusē, pa labi, tikai dažu soļu attālumā no durvīm, un es varēju iztēloties četras stikla vitrīnas ar Elvisa kombinezoniem.

Viņi ārda jūsu māju, es domāju. Aizstāviet to!

Spēcīgāks rāviens manā kuņģī, it kā es celtu lielu smagumu, un vitrīnas atsprāga vaļā. Es dzirdēju iestīvinātu apģērbu nošvīkstam kā buras vējā, un pustumsā ma­nīju kustamies četrus bālus siluetus — katrs pāris devās uz savām durvīm.

Veins iekliedzās pirmais, kad tukšie Elvisa kombine­zoni uzbruka viņam. Viņa šautene tumsā iegailējās. Tad man pa kreisi pārsteigumā iebrēcās Džerods. Pamatīgs būkšķis lika secināt, ka viņš ir nogāzts gar zemi. No­lēmu doties Džeroda virzienā — labāk no līdzsvara iz­sists čalis, nekā tāds, kam rokā šaujamais. Izslīdēju pa durvīm un devos pa gaiteni prom, atstājot Džerodu aiz muguras spirināmies un saucam: “Lieniet nost! Lieniet nost!”

Piebeidz viņu, kamēr viņš ir gar zemi, Izīda mudi­nāja. Sasper viņu pelnos!

Daļa manis apzinājās, ka viņai ir taisnība: ja es at­stāšu Džerodu vienā gabalā, pēc brīža viņš būs augšā un dzīsies man pakaļ; bet nešķita pareizi darīt viņam pāri, it īpaši, kamēr viņu slānīja Elvisa kombinezoni. Es at­radu durvis un izbrāzos ārā, pēcpusdienas saulē.

Biju Greislendas pagalmā. Tuvumā burbuļoja liela strūklaka, ko ieskāva piemiņas plāksnes. Uz vienas plāk­snes stikla traukā dega svece, turklāt tā bija nokrauta puķēm. Atļāvos minēt, ka tai jābūt Elvisa plāksnei.

Burvja kaps.

Protams. Mēs meklējām mājā, bet maģiskajai relik­vijai jābūt viņa kapavietā. Taču kas tā īsti bija par relik­viju?

Pirms paspēju tikt līdz kapam, durvis atsprāga vaļā. Pa tām izstreipuļoja lielais plikpauris ar nekopto bārdu. Tam ap kaklu piedurknes bija apvijis sadriskāts Elvisa kombinezons, it kā jādams kukaragās.

“Paskat, paskat.” Burvis nosvieda kombinezonu. Balss liecināja, ka tas ir Džerods. “Mazs skuķis. Tu mums esi sagādājusi gana nepatikšanu, jaunkundzīt.”

Viņš nolaida savu zizli un raidīja zaļas gaismas šā­vienu. Es pacēlu savu nūjiņu un novirzīju enerģijas lā­diņu tieši uz augšu. Atskanēja pārsteigts urrū — baloža dūdošana —, un man pie kājām no debesīm nokrita jaunizcepta ķirzaka.

“Piedod,” es tai teicu.

Džerods norūkdamies nosvieda savu zizli. Acīmre­dzot viņa specialitāte bija ķirzakas, jo zizlis pārvērtās par Komodo varānu Londonas taksometra lielumā.

Briesmonis nedabiskā ātrumā metās man virsū. Tas atvēra žokļus un būtu pārkodis mani uz pusēm, bet es pa­spēju iegrūst tam rīklē savu zizli.

Džerods smējās. “Labs mēģinājums, meitenīt!”

Jutu varāna žokļus spiežam zizli. Vēl dažas sekun­des, līdz koks pārlūztu un es kļūtu par Komodo varāna uzkodu. Mazliet palīdzības, es lūdzu Izīdu. Uzmanīgi, jo uzmanīgi es pasmēlos viņas spēka. Darīt to, neļaujot viņai pārņemt kontroli, bija tas pats, kas braukt uz vēj­dēļa pa paisuma vilni, izmisīgi cenšoties saglabāt līdz­svaru. Es jutu sevī ritam piectūkstoš gadu pieredzi, zinā­šanas un spēku. Viņa piedāvāja man iespējas, un es izvēlējos vienkāršāko. Es raidīju maģiju pa zizli un jutu, kā tas manās rokās kļūst aizvien karstāks un balti kvēlo. Varāns šņāca un rīstījās, zizlim pagarinoties un liekot radījuma žokļiem plesties platāk un platāk, līdz — būkš! Varāns sašķīda skalos, un man visapkārt nobira Džeroda zižļa atlūzas.

Džerodam bija vien mirklis, lai nobrīnītos, jo tūliņ es pasviedu savu nūjiņu un viņam pamatīgi iebliezu pa pieri. Acis valbīdams, viņš sabruka uz ietves. Nūjiņa at­griezās man rokā.