Sarkanā piramīda

Man tā šķita sakarīga teorija, taču Kārters šķita bries­mīgi satraukts. Viņš norādīja uz Greislendas saspridzi­nātajām pagalma durvīm. “Vai visa māja izskatās tā?” “Vēl sliktāk.” Es paskatījos uz Elvisa sabojāto kombi­nezonu zem Džeroda drēbēm un izmētātajiem briljantiņiem. Varbūt Elvisam trūka gaumes, taču man tik un tā bija žēl, ka esam sagandējuši Karaļa namu. Ja šī vieta tētim bija svarīga… Pēkšņi mani uzmundrināja kāda ideja. “Ko Amoss teica, kad viņš salaboja to tasīti?” Kārters sarauca uzacis. “Te runa par veselu māju, Seidij, nevis nieka tasīti.”

“Atcerējos,” es teicu. “Hi-nehm\”

Es pacēlu to un aizpūtu mājas virzienā. Visas Greis­lendas kontūras iemirdzējās. Durvju gabali ielidoja at-

Man plaukstā iemirdzējās zelta hieroglifs.

pakaļ vietā un paši salabojās. Elvisa apģērba skrandas pazuda.

“Oho,” Kārters izsaucās. “Domā, iekša arī ir salabota?”

“Es…” Man sametās raibs gar acīm un ceļi salīgojās. Es būtu atsitusi galvu pret ietvi, ja Kārters nebūtu mani noķēris.

“Viss kārtībā,” viņš teica. “Tu šodien izmantoji daudz maģijas, Seidij. Tas bija fantastiski.”

“Bet mēs vēl neesam atraduši to, pēc kā Tots mūs at­sūtīja.”

“Mjā,” Kārters novilka. “Varbūt esam.”

Viņš norādīja uz Elvisa kapu, un es to skaidri ierau­dzīju: piemiņa, ko atstājis kāds mīlošs fans. Tā bija kaklarota ar sudraba cilpas krustu, tieši tādu, kāds manā vecajā fotogrāfijā rotāja mammas tēkreklu.

“Anhs,” es teicu. “Ēģiptiešu mūžīgās dzīvošanas sim­bols.”

Kārters to pacēla. Ķēdei bija pievienots mazs papi­rusa rullis.

“Kas tas?” viņš nomurmināja un atritināja lapu. Viņš uz to tik cieši blenza, ka likās — izdedzinās tur caurumu.

“Kas?” es paskatījos pār viņa plecu.

Zīmējums izskatījās diezgan sens. Tajā bija redzams zeltplankumains kaķis, kas vienā ķepā tur dunci un nošņāpj čūskai galvu.

Apakšā kāds ar melnu flomāsteru bija uzrakstījis: tur­pini cīnīties!

“Tas ir vandalisms, vai ne?” es minēju. “Apķēpāt tādu senu zīmējumu. Diezgan dīvaina lieta, ko atstāt Elvisam.”

Šķita, ka Kārters nedzird. “Esmu šo attēlu jau agrāk redzējis. Tas ir daudzos kapos. Nesaprotu, kādēļ man nekad neienāca prātā…”

Es ciešāk ieskatījos attēlā. Kaut kas tajā šķita pazīs­tams.

“Tu zini, ko tas nozīmē?” es jautāju.

“Tas ir Ra kaķis, kas cīnās ar saules dieva niknāko ienaidnieku Apopu.”

“Čūsku,” es precizēju.

“Jā, Apops bija…”

“Haosa iemiesojums,” es sacīju, atcerēdamās Nutas stāstīto.

Kārters izskatījās patīkami pārsteigts, un tā tam arī bija jābūt. “Tieši tā. Apops bija vēl ļaunāks par Setu. Ēģiptieši domāja, ka pastardiena pienāks, kad Apops aprīs sauli un iznīcinās visu, kas radīts.”

“Bet… kaķis to nogalināja,” es cerīgi ieminējos.

“Kaķim Apopu nācās nogalināt atkal un atkal,” Kār­ters teica. “ Līdzīgi, kā Tota teiktajā par modeļu atkār­tošanu. Es… es vienreiz tētim pajautāju, vai kaķim ir vārds. Viņš teica, ka neviens īsti nezinot, bet vairums uzskatot, ka tā ir Sehmeta — niknā dieviete lauva. Viņu sauca par Ra aci, jo viņa paveica Ra netīro darbu. Viņš ieraudzīja naidnieku, viņa to nogalināja.”

“Labi. Un?”

“Un kaķis neizskatās pēc Sehmetas. Tas man tagad tikai ienāca prātā…”

Es beidzot to ieraudzīju, un man pār muguru pār­skrēja skudriņas. “Ra kaķis izskatās tieši kā Mafina. Tā ir Basteta.”

Tieši tobrīd zeme norībēja. Memoriāla strūklaka iemirdzējās, un atvērās tumša eja.

“Ejam,” es teicu. “Man ir daži jautājumi Totam. Un pēc tam es viņam sadošu pa knābi.”

25 Mēs laimējam apmaksātu ceļojumu pretī nāvei

kārters

Pārvēršanās par ķirzaku tiešām var pamatīgi sačaka­rēt dienu. Iznācis no ejas, es centos noslēpt, ka jūtos diez­gan draņķīgi.

Tu droši vien domā: beidz, tu taču pārvērties par piekūnu? Kas tur liels? Taču, ja kāds tevi piespiež mainīt veidolu, ir pavisam citādi. Iedomājies sevi atkritumu saspiedējā: viss ķermenis tiek saspiests formā, kas ir mazāka par tavu plaukstu. Tas ir sāpīgi un pazemojoši. Ienaid­nieks iztēlojas tevi kā stulbu, nekaitīgu ķirzaku, tad uztiepj tev savu gribu, pārmācot tavas domas, līdz tev jā­kļūst par to, ko viņš vēlas. Laikam varēja arī būt ļaunāk. Viņš būtu varējis iztēloties mani par augļu sikspārni, taču tik un tā…

Protams, es biju pateicīgs Seidijai par izglābšanu, taču jutos arī kā totāls tizlenis. It kā nepietiktu ar to, ka apkaunoju sevi basketbola laukumā paviānu bara priekšā, biju arī nekam nederīgs kaujas laukā. Varbūt es labi tiku galā ar Leroju, lidostas briesmoni, taču, tiekoties aci pret aci ar pāris burvjiem (turklāt māla), es pirmajās

divās sekundēs tieku pārvērsts par reptili. Kādas gan ir manas izredzes pret Setu?

Es tiku izrauts no šīm domām, kad izkāpām no por­tāla, jo mēs noteikti neatradāmies Tota kabinetā.

Priekšā slējās dabiska lieluma piramida no stikla un metāla, gandrīz tikpat liela kā Gīzas piramīdas. Tālumā vīdēja Memfisas centra panorāma. Mums aiz muguras bija Misisipi upes krasti.