Sarkanā piramīda

“Ko? Nē, ne jau stulbās acis. Tā kundzīte uz augšklāja. Vai tā nav…” Seidija plati pasmaidīja. “Basteta!” Pavisam noteikti mūsu mīļākais kaķis bija izliecies pa stūresmājas logu. Es jau gatavojos Bastetai māt, kad pamanīju stāvu viņai līdzās pie stūres. Tam bija cilvēka ķermenis, un viņš bija ģērbies baltā kuģa kapteiņa uni­formā. Taču galvas vietā no apkakles spraucās divasmeņu cirvis. Un es nerunāju par mazu malkas cirvīti. Es ru­nāju par kaujas cirvi: divi pusmēness formas dzelzs as­meņi, viens priekšā, kur vajadzētu būt sejai, bet otrs aizmugurē, malas bija notašķītas ar aizdomīgiem sakal­tušiem, sarkaniem traipiem.

Kuģis piestāja dokā. Apkārt sāka virpuļot ugunslodes: tās nolaida kāpnes, nosēja virves un pamatā darīja kuģa apkalpes darbus. Es nezinu, kā tās visu paveica bez rokām un neko nenosvilinot, taču tas nebija pats dīvai­nākais, ko šonedēļ biju redzējis.

Basteta iznāca no stūresmājas. Kad uzkāpām uz klāja, viņa apskāva mūs visus, pat Heopsu, kas centās atdarīt, meklēdams utis viņas sejā.

“Priecājos, ka izdzīvojāt!” Basteta teica. “Kā gāja?” Mēs izstāstījām visu lielos vilcienos, un viņai mati atkal saslējās stāvus. “Elviss? Pē\ Uz vecumu Tots kļuvis nežēlīgs. Nu ko, nevaru teikt, ka priecājos atkal būt uz šā kuģa. Es ciest nevaru ūdeni, bet pieļauju, ka…”

“Tu jau esi bijusi uz šā kuģa?” es jautāju.

Bastetas smaids notrīsēja. “Miljons jautājumu, kā parasti, bet vispirms paēdīsim. Kapteinis gaida.”

Es nedegu nepacietībā iepazīties ar milzu cirvi, nedz

arī man gribējās notiesāt kārtējās Bastetas cepta siera un Friskies vakariņas, bet devāmies viņai līdzi uz kuģa.

Ēdamzāle bija bagātīgi rotāta ēģiptiešu stilā. Sienas klāja krāsaini gleznojumi, kuros tēloti dievi. Griestus balstīja zeltītas kolonnas. Uz gara galda bija sarindoti visvisādi ēdieni: sviestmaizes, picas, hamburgeri, mek­sikāņu ēdiens — ko vien vēlies. Tas ar uzviju kompen­sēja izpalikušo Tota grilu. Uz kafijas galdiņa stāvēja le­dus kaste, zelta kausu rinda un limonādes automāts ar aptuveni divdesmit dažādām gāršām. Sarkankoka krēsli bija izgrebti kā paviāni, kas man pārāk atgādināja Greislendas džungļu istabu, taču Heopsam tie šķita pieņe­mami. Viņš uzņurdēja savam krēslam, lai parādītu, kurš te ir galvenais mērkaķis, tad apsēdās, paķēra no augļu groza avokado un sāka to mizot.

Otrpus istabai atvērās durvis, un iesoļoja cirvjagalva. Viņam nācās pieliekties, lai nesacirstu durvju rāmi.

“Keina kungs un kundze,” kapteinis teica klanīdamies. Balss bija trīsoša zunoņa, kas rezonēja pa priekšējo as­meni. Es reiz noskatījos video, kurā kāds čalis spēlēja mūziku, sizdams pa zāģi ar āmuru, un aptuveni tā ska­nēja kapteiņa balss. “Gods uzņemt jūs uz klāja.”

“Keina kundze,” Seidija atkārtoja. “Man patīk.”

“Mani sauc Asmens Asinstraips,” kapteinis teica. “Ko pavēlēsiet?”

Seidija piepacēla uzaci un paskatījās uz Bastetu. “Viņš klausa mūsu pavēlēm?”

“Saprāta robežās,” Basteta atbildēja. “Viņš ir pakļauts jūsu ģimenei. Jūsu tēvs…” viņa nokremšļojās. “Viņš un jūsu māte izsauca šo kuģi.”

Cirvja dēmons nosodoši nosanēja. “Jūs viņiem vēl neesat teikusi, dieviete?”

“Gan jau pateikšu,” Basteta atņurdēja.

“Ko pateiksi?” es jautāju.

“Vienkārši sīkumi,” viņa steigšus turpināja. “Kuģi var izsaukt vienu reizi gadā un tikai, ja tas ir ļoti nepiecie­šams. Jums tagad jādod kapteinim savas pavēles. Viņam vajadzīgi skaidri norādījumi, lai mēs varētu doties ceļā, hm, droši”

Es prātoju, kas nomāca Bastetu, bet cirvjagalva gai­dīja pavēles, un sausie asins traipi uz viņa asmeņiem vēs­tīja, ka labāk nelikt viņam gaidīt.

“Mums jānonāk Tiesas zālē,” es viņam teicu. “Ved mūs uz Mirušo valstību.”

Asmens Asinstraips domīgi zumēja. “Es to nokār­tošu, Keina kungs, bet paies kāds laiks.”

“Mums nav daudz laika.” Es pagriezos pret Seidiju. “Tagad ir… kurš? Divdesmit septītā vakars?”

Viņa piekrītoši pamāja. “Parīt saullēktā Sets pabeigs savu piramīdu un iznīcinās pasauli, ja mēs viņu neaptu­rēsim. Tāpēc — jā, kapteini Milzu Asmeni vai kā tevi tur sauc, es teiktu, ka mēs mazliet steidzamies.”

“Protams, mēs darīsim, ko varēsim,” Asmens Asins­traips atbildēja, balsij skanot nedaudz, hm, asi. “Apkalpe sagatavos jūsu kajītes. Vai pavakariņosiet, kamēr gaidāt?” Es paskatījos uz galdu, kas bija nokrauts ēdieniem, un sajutu, cik izsalcis esmu. Nebiju ēdis, kopš atstājām Vašingtona pieminekli. “Jā. Emm, paldies, Asmeni.” Kapteinis atkal paklanījās, kas lika viņam izskatīties pēc giljotīnas. Tad viņš atstāja mūs vakariņojam.

Vispirms es biju pārāk aizņemts ar ēšanu, lai runātu. Notiesāju rostbifa sviestmaizi, pāris gabalu ķiršu pīrāga ar saldējumu un izdzēru trīs glāzes ingvera limonādes, pirms beigu galā ievilku gaisu.

Seidija tik daudz neēda. Bet viņa jau bija paēdusi pus­dienas lidmašīnā. Viņa apmierinājās ar siera un gurķu sviestmaizi un vienu no tiem dīvainajiem britu dzērie­niem, kas viņai garšo — Ribena. Heopss rūpīgi atlasīja visu, kas beidzās ar -o: bez avokado arī mango un pomelo. Pa istabu pakalpīgi peldēja ugunslodes, piepildī­damas mūsu kausus un aizvākdamas traukus, kad bijām paēduši.