Sarkanā piramīda

“Viņš palika iesprostots bezdibenī. Mēs ar jūsu tēvu bijām par to pārliecināti. Čūsku jau bija pamatīgi no­gurdinājusi mūžību ilgā ciņa ar mani, un, kad jūsu māte izmantoja savus dzīvības spēkus, lai aizslēgtu bezdibeni, nu… viņa raidīja spēcīgu burvestību. Čūska nekādi ne­varēja izlauzties caur tādu aizslēgu. Taču, gadiem ejot… mūs sāka mākt arvien lielākas bažas, ka šis cietums viņu nenoturēs. Ja tas kaut kā būtu spējis izbēgt un atgūt spē­kus, es nevaru iedomāties, kas notiktu. Un tā būtu mana vaina.”

Es mēģināju iztēloties čūsku Apopu — haosa radību, kas ir vēl ļaunāka par Setu. Es iztēlojos Bastetu ar viņas nažiem, kas mūžību cīnās ar to briesmoni. Varbūt bija lieki dusmoties uz Bastetu par to, ka viņa mums agrāk nav izstāstījusi taisnību. Tā vietā man bija viņas žēl. Viņa bija iegrūsta situācijā, kādā mēs bijām tagad — spiesta uzņemties darbu, kas viņai bija par grūtu.

“Kādēļ vecāki tevi atbrīvoja?” es jautāju. “Vai viņi teica?”

Viņa lēni pamāja ar galvu. “Es sāku zaudēt cīņā. Jūsu tēvs teica, ka jūsu māte esot paredzējusi… briesmu lie­tas, ja Čūska mani pieveiktu. Viņiem vajadzēja mani at­brīvot, dot man laiku atkopties. Viņi teica — tas esot pirmais solis atpakaļceļā pie dieviem. Es nesaku, ka sa­protu viņu plānu. Es priecājos pieņemt jūsu tēva piedā­vājumu. Iestāstīju sev, ka daru to, kas būtu pareizi dievu labā. Taču tik un tā biju gļēvule. Es neizpildīju savu pie­nākumu.”

“Tā nebija tava vaina,” es viņu mierināju. “No Ra pu­ses nebija godīgi no tevis prasīt ko tādu.”

“Kārteram taisnība,” piekrita Seidija. “Tas ir pārāk liels upuris, pat ja esi dieviete kaķis.”

“Tāda bija mana kunga griba,” Basteta iebilda. “Fa­raons var izrīkot savus pavalstniekus impērijas labā, pat likt tiem atdot dzīvību, un viņiem ir jāklausa. Hors to zina. Viņš ir bijis faraons vairākkārt.”

Viņa runā taisnību, teica Hors.

“Tad tavs valdnieks bija stulbenis,” es atbildēju.

Kuģis nodrebēja, it kā mēs būtu uzskrējuši uz sēkļa. “Uzmanies, Kārter,” Basteta brīdināja. “Maatas, radī­šanas kārtības, pamats ir uzticība likumīgam valdniekam. Ja to apšaubīsi, nonāksi haosa ietekmē.”

Es jutos iedzīts stūrī, gribējās sist un plēst. Gribēju nokliegties, ka kārtība nav diez ko labāka par haosu, ja tās dēļ jāmirst.

Tu uzvedies kā bērns, Hors bārās. Tu esi Maatas kalps. Šīs domas ir necienīgas.

Man acis iesmeldzās. “Tad varbūt es esmu necienīgs.” “Kārter?” ierunājās Seidija.

“Nekas,” es atbildēju. “Es dodos gulēt.”

Es izbrāzos no istabas. Viena no mirgojošajām gaismiņām devās man līdzi, vadīdama mani augšā uz ma­niem apartamentiem. Kajīte droši vien bija ļoti jauka. Es neskatījos. Vienkārši iekritu gultā un atslēdzos.

Man tiešām vajadzēja īpaši stipru burvju spilvenu, jo mans ba nekādi negribēja palikt mierā. (Un nē, Seidij, es neuzskatu, ka galvas ietīšana izolācijas lentē kaut cik līdzētu.)

Mans gars uzpeldēja tvaikoņa stūresmājā, taču pie stū­res nebija Asmens Asinstraips. Laivu vadīja jauns vīrie­tis ādas bruņās. Viņa acis bija iezīmētas ar ogli, bet galva noskūta, atstājot vien pītu bizīti. Čalis pavisam noteikti bija no trenētajiem — viņam bija atlēta muskuļi. Pie jos­tas karājās tāds pats zobens kā man.

“Upe ir nedroša,” viņš man teica pazīstamā balsī. “Stūrmanis nedrīkst novērst uzmanību. Viņam vienmēr jāraugās, vai neparādās sēklis vai slēpta sieksta. Tādēļ uz kuģiem tiek krāsotas manas acis, zini — lai pamanītu briesmas.”

«T T • » , • «r-p »

Hora acis, es teicu. Tu.

Piekūna dievs paskatījās uz mani, un es ieraudzīju, ka acis viņam ir divās dažādās krāsās: viena liesmaini dzeltena kā saule, otra atstarojoši sudrabaina kā mēness. Tās bija tik apstulbinošas, ka man nācās aizgriezties. Un aizgriezies es ieraudzīju, ka Hora ēna neatbilst viņa stā­vam. Pār stūresmāju stiepās milzīga piekūna siluets.

“Tu prāto, vai kārtība ir labāka par haosu,” viņš ieru­nājās. “Tu esi novērsis uzmanību no mūsu īstā ienaid­nieka — no Seta. Tev jāsaņem mācība.”

Es jau gatavojos teikt — nē, paldies, nevajag.

Taču mans ba tika nekavējoties aiztriekts projām. Pēkšņi es atrados lidmašīnā — lielā starptautiskā gaisa kuģī kā lidmašīnas, kādās mēs ar tēti bijām braukuši miljoniem reižu. Zia Rašida, Desžardēns un divi citi burvji bija saspiedušies vidējā rindā, kur viņus ieskāva ģimenes ar kliedzošiem bērniem. Šķiet, Ziai tas netrau­cēja. Viņa aizvērtām acīm bija mierīgi iegrimusi domās, bet Desžardēns un abi pārējie izskatījās tik nomocīti, ka man gandrīz gribējās smieties.

Lidmašīna kratījās uz priekšu un atpakaļ. Desžar­dēns izšļakstīja klēpī vīnu. Iedegās drošības jostu indi­kators, un komutatorā nosprakšķēja balss: “Runā kap­teinis. Šķiet, nolaižoties Dalasā, gaidāmas neliela turbu­lence, tādēļ lūgšu stjuartus…”

Būkš! Sprādziens satricināja logus: zibenim uzreiz sekoja pērkons.

Ziai acis atsprāga vaļā. “Sarkanais kungs.”

Lidmašīna nokrita vairākus desmit metrus zemāk, atskanēja pasažieru kliedzieni.

“Il commencer Troksni pārkliedza Desžardēns. “Ātri!” Lidmašīnai līgojoties, pasažieri spiegdami iekram­pējās sēdekļos. Desžardēns piecēlies atvēra bagāžas no­dalījumu.