Sarkanā piramīda

Viņš norādīja uz krastu, kas bija miglā tīts. Tumsā vīdēja savāda kustība: mirguļojošas rēgainas gaismas, milzīgas miglas sejas, lempīgas ēnas, kas, šķiet, nebija saistītas ne ar vienu priekšmetu. Gar upes krastiem pa dubļiem vilkās veci kauli, kas dažādos rakstos savieno­jās ar citiem kauliem.

“Atļaušos minēt, ka šī nav Misisipi,” es teicu.

“Nakts upe,” Asmens Asinstraips nozumzināja. “Tā ir visas upes un neviena — Misisipi, Nīlas, Temzas ēna. Šī plūst caur Duātu ar daudzām attekām un pietekām.” “Tas visu izskaidro,” es nomurmināju.

Ainas kļuva aizvien dīvainākas. Mēs redzējām rēgu ciematus no sendienām — mazus niedru būdu pudurus, savērptus no virmojošiem dūmiem. Redzējām plašus tempļus sabrūkam un atjaunojamies atkal un atkal, kā uz atkārtojumu iestatitā video. Un visur, mums slidot garām, spoki pagrieza pret mums sejas. Pastiepās dūmu rokas. Ēnas klusi sauca mūs, tad izmisumā aizgriezās, kad devāmies prom.

“Nomaldījušies un apjukušie,” Basteta skaidroja. “Gari, kuri nav spējuši atrast ceļu uz Tiesas zāli.”

“Kādēļ tie ir tik skumji?” es jautāju.

“Nu, viņi ir miruši,” Kārters minēja.

“Nē, ne jau tikai tas,” es teicu. “Viņi, šķiet… gaida kādu.”

“Ra,” Basteta atsaucās. “Tūkstošiem gadu Ra krāšņā laiva ik nakti mēroja šo ceļu, lai cīnītos ar Apopa spē­kiem.” Viņa tramīgi paskatījās apkārt, it kā atcerētos ve­cus slēpņus. “Tas bija bīstami: katru mīļu nakti cīņa par izdzīvošanu. Taču, slīdēdams garām, Ra Duātai atnesa saules gaismu un siltumu, un šie apmaldījušies gari priecājās, atcerēdamies dzīvo pasauli.”

“Bet tā ir tikai leģenda,” Kārters iebilda. “Zeme grie­žas ap Sauli. Saule nekad nenolaižas zem Zemes.”

“Vai tu neko neesi iemācījies par Ēģipti?” Basteta jautāja. “Pretrunīgi stāsti var būt vienlīdz patiesi. Saule ir uguns lode Visumā, jā. Taču tās attēlu, ko redzi šķēr­sojam debesis, dzīvinošo siltumu un gaismu, ko tā nes Zemei, — to iemiesoja Ra. Saule bija viņa tronis, viņa spēka avots, viņa gara būtība. Taču tagad Ra ir atvaļinā­jies debesīs. Viņš guļ, un Saule ir tikai saule. Ra laiva vairs nepeld caur Duātu. Viņš vairs neizgaismo tumsu, un visvairāk viņa trūkumu jūt mirušie.”

“Tiesa, kas tiesa,” piekrita Asmens Asinstraips, kaut gan neizklausījās diez ko saskumis. “Leģenda vēsta, ka pasaule beigs pastāvēt, kad Ra būs pārāk noguris, lai, būdams tik vārgs, turpinātu dzīvot. Apops apris sauli. Iestāsies tumsas laikmets. Haoss pārņems Maatu, un Čūska valdīs mūžīgi.”

Pa daļai spriedu, ka tas ir absurds. Planētas tā vien­kārši nepārstās griezties. Saule nepārstās aust.

No otras puses, te nu es biju — braucu laivā pa Mirušo valstību kopā ar dēmonu un dievieti. Ja ari Apops bija īsts, es negribēju viņu satikt.

Un, godīgi runājot, jutos vainīga. Ja Tots runāja tais­nību, visas tās slepenā vārda padarīšanas dēļ Izīda pa­nāca, lai Ra atvaļinās uz debesīm. Tas nozīmēja, ka kaut kādā smieklīgā, ārprātīgā veidā pasaules gals būtu mana vaina. Sasodīti tipiski. Es gribēju sev iekraut, lai norēķi­nātos ar Izīdu, taču mani māca aizdomas, ka varētu būt sāpīgi.

“Ra vajadzētu pamosties un saost sahlabu,” es teicu. “Viņam būtu jāatgriežas.”

Basteta jautri iesmējās. “Un pasaule atkal būtu kā jauna, Seidij. Kaut tā būtu…”

Heopss ieņurdējās un pamāja uz priekšu. Atdevis kapteinim stūri, viņš izskrēja no stūresmājas un devās lejup pa kāpnēm.

“Paviānam taisnība,” teica Asmens Asinstraips. “Jums jāiet uz priekšgalu. Drīz nāks pārbaudījums.”

“Kāds pārbaudījums?” es jautāju.

“Grūti pateikt,” Asmens Asinstraips atbildēja, un, šķiet, es viņa balsī samanīju pašapmierinātu tīksmi. “Vēlu veiksmi, Keina kundze.”

“Kāpēc es?” es noburkšķēju.

Mēs ar Bastetu un Kārteru stāvējām kuģa priekšgalā, vērodami no tumsas iznirstam upi. Zem mums tumsā vāri spīdēja uz kuģa uzkrāsotās acis, mezdamas gaismas starus pār sarkano ūdeni. Heopss bija uzrāpies saslieto kāpņu augšgalā, piegrūdis plaukstu virs acīm kā jūr­nieks mastā.

Taču no visas šās modrības nebija liela labuma. Tum­sas un miglas dēļ redzamība bija nulle. No nekurienes iznira milzīgas klintis, aplūzuši pīlāri un drūpošas fa­raonu statujas, Asmens Asinstraips rāva stūri, lai izvai­rītos no tiem, un mums nācās pieķerties margām. Palai­kam redzējām, kā ūdens virsmā iešķeļas garas, glumas aprises — kā taustekļi vai ienirušu kustoņu muguras. Tiešām nevēlējos zināt.

“Mirstīgo dvēseles vienmēr tiek pārbaudītas,” Basteta man stāstīja. “Tev jāpierāda, ka esi cienīga ienākt Mirušo valstībā.”

“'lād nu gan lielā balva!”

Nezinu, cik ilgi vēros tumsā, bet pēc krietna brīža tālumā kļuva samanāms sarkanīgs plankums, it kā de­besis kļūtu gaišākas.

“Vai man rādās, vai arī…?”

“Mūsu galamērķis,” Basteta atbildēja. “Savādi, pārbau­dījumam jau vajadzēja būt…”