Sarkanā piramīda

“Varu tev pateikt tikai tik daudz: drīz tev nāksies iz­vēlēties. Neļauj emocijām pārmākt to, kas labāks, kā gadījās man.”

“Kas tā par izvēli? Kam par labu?”

“Tur jau ir tā lieta, vai ne? Tavs tēvs — tava ģi­mene — dievi — pasaule. Maata un Isfets, kārtība un haoss, sanīdīsies kā vēl nekad. Tu un tavs brālis būsiet tie, ko izmantos, lai šos spēkus līdzsvarotu vai visu no­lemtu iznīcībai. Arī to tava māte paredzēja.”

“Pagaidi. Ko tu…”

“Līdz nākamreizei, Seidij. Iespējams, kādudien varē­sim sarunu turpināt. Bet nu — brauc cauri! Mans pie­nākums ir novērtēt tavu drosmi — un tev tās ir pār­pārēm.”

Es vēlējos strīdēties pretī, ka nē — nav vis. Gribēju, lai Iskanders paliek un pastāsta, tieši kādu mamma pa­redzējusi manu nākotni. Taču viņa gars pagaisa, atstājot klāju klusu un tukšu. Tikai tad es apjautu, ka neviens cits tikmēr nebija izdvesis ne skaņas.

Es pagriezos pret Kārteru. “Atstāsi visu manā ziņā?”

Viņš, ne acu nepamirkšķinot, vērās tukšumā. Heopss vēl aizvien bija piespiedies man pie kājām kā pār­akmeņojies. Bastetas seja bija sastingusi šņācienā.

“Ēē, džeki?” es uzsitu knipi, un viņi atjēdzās.

“Bāā!” Basteta nosaucās. Tad viņa palūkojās apkārt un sapīka. “Pag, man šķita, ka es redzēju… kas te bija?”

Es nodomāju, cik gan spēcīgam ir jābūt burvim, lai apturētu laiku, lai apturētu pat dievieti. Kādudien Iskanderam nāksies man šo triku iemācīt, dzīvs viņš vai miris.

“Jā,” es teicu. “Es pamanīju ba. Taču nu tas ir prom.”

Paviānu statujas, spārniem nolaižoties, dārdēdamas sakustējās. Bronzas saules disks upes vidū iegrima, un ezerā atklājās ceļš. Tvaikonis traucās uz priekšu, taisni liesmās un verdošajos sārtajos viļņos. Virmojošajā kar­stumā es tik vien spēju, kā pamanīt ezera vidū salu. Tur vīdēja mirdzoši melns templis, kas nepavisam neizskatī­jās mīlīgs.

“Tiesas zāle,” es minēju.

Basteta pamāja. “Tādās reizēs priecājos, ka neesmu mirstīga.”

Kad pietauvojāmies salai, Asmens Asinstraips nāca atvadīties.

“Ceru jūs vēl kādreiz satikt, Keina kungs un kundze,” viņš nomurmināja. “Jūsu kajītes uz “Ēģiptes karalienes” ir sagatavotas. Ja vien nevēlaties mani atlaist.”

Basteta viņam aiz muguras kategoriski nopurināja galvu.

“Emm, palieciet tepat,” es teicu kapteinim. “Paldies par visu.”

“Kā vēlaties,” kapteinis atbildēja. Ja cirvis spētu sa­raukt pieri, man šķiet, tā arī būtu noticis.

“Lai acis asi trītas,” noteica Kārters, un kopā ar Bastetu un Heopsu mēs aizsoļojām pa trapu. Tvaikonis ne­vis attālinājās, bet vienkārši noslīka verdošajā lavā un pagaisa.

Es drūmi pavēros Kārterā. “Lai acis asi trītas?”

“Domāju — pa jokam.”

“Tu esi bezcerīgs.”

Mēs devāmies augšup pa melnā tempļa kāpnēm. Griestus turēja akmens pīlāru mežs. Ikvienā virsmā bija iegravēti hieroglifi un attēli, taču nebija krāsu — tikai melns uz melna. Cauri templim plūda ezera dūmaka, un, par spīti niedru lāpām ik pīlāra virsotnē, tumsā ne­bija iespējams neko saskatīt.

“Uzmanīgi,” Basteta brīdināja, ievilkusi gaisu nāsīs. “Viņš ir tuvu.”

“Kas?” es vaicāju.

“Suns,” nicīgi izgrūda Basteta.

Atskanēja rūciens, un no miglas iznira milzīgs melns veidols. Tas uzbruka Bastetai, kas apsviedusies sašutusi iešņācās kā kaķis, tad aizbēga, mūs ar bries­moni atstājot divatā.

Jaunuzradies lopiņš bija spīdīgs un melns, līdzīgs Seta zvēram Kolumbijas apgabala Vašingtonā, taču iz­teikti pēc suņa, graciozs un diezgan piemīlīgs. Atskārtu, ka tas ir šakālis — ar zelta kaklasiksnu.

Tad tas pārvērtās jauneklī, un man sirds vai pamira. Tas bija puisis no maniem sapņiem, patiešām — puisis melnā, ko divas reizes redzēju savās ba vīzijās.

īstenībā Anubiss bija vēl dievīgāks. (Ak…. ha-hā. Es sākumā nesapratu šo vārdu spēli, bet paldies tev, Kārter. Mirušo dievs — nāvīgi skaists. Jā, smieklīgi. Tagad varu turpināt?)

Āda viņam bija bāla, melnie mati izpūruši un acis tik brūnas kā izkausēta šokolāde. Viņš bija ģērbies mel­nās džinsa biksēs, armijnieku zābakos (tāpat kā es!), noskrandušā tēkreklā un melnā ādas jakā, kas ļoti pie­stāvēja. Augumā viņš bija garš un kalsnējs — kā šakālis. Ausis, tāpat kā šakālim, bija pastāvas (kas man šķita mīlīgi) un ap kaklu viņam bija zelta ķēde.

Lūdzu, saprotiet — es neesmu traka pēc puišiem. Ne­esmu! Skolas laikā es lielākoties kaitināju Lizu un Emmu, kuras bija, un labi, ka šobrīd viņu nebija klāt — abas būtu bez apstājas ķircinājušās.

Puisis melnā piecēlās un notīrīja savu jaku. “Es neesmu suns,” viņš norūca.

“Nē,” es apstiprināju. “Tu esi…”

Es, bez šaubām, būtu izspērusi — saldumiņš vai kaut ko tikpat stulbu, taču Kārters mani izglāba.

“Tu esi Anubiss?” viņš vaicāja. “Mēs nākam pēc pa­tiesības spalvas.”

Anubiss sarauca pieri. Savas skaistās acis viņš ieurba manējās. “Tu neesi mirusi.”

“Nē,” es atteicu. “Taču mēs šausmīgi cenšamies.”

“Es neņemos ar dzīvajiem,” viņš nelokāmi noteica, tad paskatījās uz Heopsu un Kārteru. “Taču jūs ceļojat kopā ar paviānu. Tas liecina par labu gaumi. Pirms es jūs no­galinu, ļaušu sniegt paskaidrojumus. Kāpēc Basteta jūs atvedusi šurp?”