Sarkanā piramīda

“Vispār,” ierunājās Kārters. “Mūs šurp atsūtīja Tots.” Kārters sāka visu stāstīt, bet Heopss nepacietīgi iespraucās pa vidu. “Agh! Agh!”

Paviānu valoda droši vien ir jaudīga, jo Anubiss pa­māja ar galvu, it kā pēkšņi visu būtu sapratis. “Skaidrs.” Viņš drūmi paskatījās uz Kārteru. “Tātad tu esi Hors. Un tu…” viņš ar pirkstu norādīja uz mani.

“Es., es esmu., hm,” es stostījos. Parasti man mēle tā nemežģās, taču, skatoties uz Anubisu, es jutos tā, it kā man zobārsts būtu iespricējis pamatīgu devu novokaīna. Kārters uz mani pablenza tā, it kā es pēkšņi būtu pali­kusi traka.

“Es neesmu Izīda,” es spēju izdvest. “Es gribēju teikt — Izīda maļas iekšpusē, taču es neesmu viņa. Viņa., tikai viesojas.”

Anubiss pielieca galvu. “Un jūs abi esat nolēmuši iz­aicināt Setu?”

“Tāda ir galvenā doma,” piekrita Kārters. “Palīdzēsi?” Anubiss nozibināja acis. Prātā atausa Tota vārdi, ka Anubiss labā noskaņojumā esot tikai reizi miljards ga­dos. Un man bija sajūta, ka šī nebūt nebija viena no tā­dām dienām.

“Nē,” viņš sāji novilka. “Parādīšu, kāpēc.”

Viņš pārvērtās atpakaļ šakālī un aizskrēja atpakaļ, no kurienes nācis. Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Nesa­prazdami, ko iesākt, steidzāmies nopakaļ Anubisam dziļāk tumsā.

Tempļa centrā bija milzīgs, apaļš kambaris, kas šķita kā divas vietas vienā. No vienas puses, tas izskatījās pēc milzīgas zāles, kur stāvēja degošu ogļu pannas un pašā galā — tukšs tronis. Telpas vidū bija svari — melna T-veida metāla konstrukcija ar virvēm, kurās iesieti zelta šķīvji, tik lieli, ka varētu noturēt cilvēku, — taču svari bija saplīsuši. Viens no zelta šķīvjiem bija pamatīgi ieliekts, it kā pa to būtu lēkājis kaut kas smags. Otrs šķī­vis karājās vienā virvē.

Svaru pakājē saritinājies un cieši aizmidzis gulēja ērmīgākais nezvērs, kādu līdz šim bija nācies redzēt. Viņam bija krokodila galva un lauvas krēpes. Ķermeņa priekšpuse kā lauvam, bet pakaļpuse spīdīga, brūna un resna — kā nīlzirgam, es nospriedu. Dīvainākais, ka ērms bija sīks — tas ir, ne lielāks par vidēja auguma pū­deli, kas, manuprāt, nozīmēja, ka šis ir nīlpūdelis.

Tāda bija zāle, vismaz viens tās līmenis. Tajā pašā laikā man šķita, ka atrodos spokainā kapsētā — trīsdi­mensiju projekcijā, kas telpai pārklāta pāri. Dažviet marmora grīdu nomainīja dubļu paltis un sūnām apau­guši bruģakmeņi. No kambara vidus kā riteņa spieķi uz visām pusēm stiepās kapi, it kā izkārtojušies pēc rindu māju parauga. Daudzas kapenes bija atlauztas. Dažas bija aizmūrētas ar ķieģeļiem, citām apkārt metāla žogs. Kam­bara stūru melnie pīlāri mainīja formu, dažkārt atgādi­not mūžsenas cipreses. Man bija sajūta, it kā es atrastos starp divām dažādām pasaulēm, un es nevarēju izšķirt, kura no abām bija īsta.

Heopss aizlēkšoja līdz svariem, uzrāpās pašā galā un iekārtojās kā mājās. Par nīlpūdeli viņš nelikās zinis.

Aizrikšojis līdz troņa pakāpieniem, šakālis atkal pār­vērtās Anubisā.

“Laipni lūgti,” viņš teica, “pēdējā telpā, ko jelkad ierau­dzīsiet.”

Kārters godbijīgi pavērās apkārt. “Tiesas zāle.” Palū­kojies uz nīlpūdeli, viņš sarauca pieri. “Vai tas ir…”

“Ammits Rijējs,” teica Anubiss. “Skatieties un drebiet bailēs.”

Ammits miegā izdzirdēja piesaucam savu vārdu. Nosmilkstējies viņš apvēlās uz muguras. Lauvas un nīlzirga kājas raustījās. Es pie sevis prātoju, vai pazemes bries­moņi, diez, sapņo par trušu trenkāšanu.

“Es viņu tiku iztēlojies… lielāku,” atzina Kārters.

Anubiss veltīja Kārteram bargu skatienu. “Ammitam jābūt vien tik lielam, lai varētu aprīt neliešu sirdis. Tici man, savu darbu viņš veic labi. Vai… veica labi.”

Heopss ieņurdējās, tupot svaru augšgalā, nogrīļojās uz vidus sijas, un ieliektais šķīvis atsitās pret grīdu.

“Kādēļ svari ir salauzti?” es pavaicāju.

Anubiss sarauca pieri. “Maata kļūst vājāka. Esmu mēģinājis tos salabot, bet…” Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

Es norādīju uz spocīgajām kapeņu rindām. “Vai tā­pēc, hm, parādās kapsēta?”

Kārters uz mani dīvaini paskatījās. “Kāda kapsēta?”

“Kapenes,” es teicu. “Koki.”

“Par ko tu runā?”

“Viņš tos neredz,” teica Anubiss. “Taču tev, Seidij, tev ir asa uztvere. Ko tu dzirdi?”

Sākumā es nesapratu, ko viņš ar to domā. Viss ko dzirdēju, bija asiņu puksti ausīs un tālā Uguns ezera sprakšķi. (Un Heopsa kasīšanās un ņurdēšana, taču tas nebija nekas jauns.)

Tad aizvēru acis un izdzirdēju vēl kādu tālu skaņu — mūziku, kas uzjundīja senas atmiņas — tēva smaidu, kad mēs abi dejojām mūsu Losandželosas mājā.

“Džezs,” es teicu.

Es atvēru acis, un Tiesas zāle bija pazudusi. Vai arī — nevis pazudusi, bet izgaisusi. Es vēl aizvien redzēju salū­zušos svarus un tukšo troni. Taču nebija melno kolonnu, nerūca uguns. Pat Kārters, Heopss un Ammits bija pa­zuduši.

Kapsēta bija ļoti reāla. Ieplaisājis bruģis līgojās zem kājām. Mitrais nakts gaiss smaržoja pēc garšvielām un zivs sautējuma, un piepelējušiem kaktiem. Varbūt biju atpakaļ Anglijā — iespējams, kāda Londonas nostūra baznīcas pagalmā —, taču uzraksti uz kapakmeņiem bija franču valodā, un gaiss bija Anglijas ziemai pārāk silts. Koki bija zemu noliekušies un spēcīgi, apauguši tilandsijām.