Sarkanā piramīda

Un skanēja mūzika. Otrpus kapsētas žogam pa ceļu parādē devās džeza grupa —melnos sēru uzvalkos un spilgti krāsainās ballīšu cepurēs. Līgojās saksofonisti. Gaudoja kornetes un klarnetes. Bundzinieki smaidīja un šūpojās, zibinot vālītes. Nopakaļ, ar ziediem un lāpām rokās, bars izvadītāju sēru drānās dejoja ap vecmodīgu, melnu katafalku.

“Kur mēs esam?” es izbrīnā vaicāju.

Nolēcis no kāda kapakmens, man līdzās piezemējās Anubiss. Viņš ievilka plaušās kapsētas gaisu, un vaibstos ielija miers. Es pieķēru sevi pētām viņa muti, apakšlū­pas izliekumu.

“Jaunorleānā,” viņš teica.

“Atvaino?”

“Nogrimušajā pilsētā,” viņš atteica. “Franču kvartālā, upes rietumu krastā — mirušo krastā. Man šeit patīk. Tādēļ Tiesas zāle tik bieži saplūst ar šo mirstīgās pasau­les daļu.”

Džeza procesija devās tālāk pa ielu, piesaistot arvien jaunus dalībniekus.

“Ko viņi svin?”

“Bēres,” teica Anubiss. “Tikko guldījuši kapā līķi. Ta­gad “atlaiž nelaiķi”. Sērotāji, vedot projām tukšo kata­falku, ar dziesmām un dejām svin mirušā dzīvi. Šis rituāls ir ļoti ēģiptisks.”

“Kā tu tik daudz zini?”

“Es esmu bēru dievs. Es zinu visas nāves ieražas pa­saulē — kā pareizi nomirt, kā sagatavot miesu un dvē­seli pēcnāves dzīvei. Es dzīvoju nāvei.”

“Tu noteikti esi ballīšu nagla,” es teicu. “Kādēļ tu mani šurp atvedi?”

“Lai aprunātos.” Viņš papleta rokas, un tuvākais kaps nodārdēja. No plaisas sienā izšāvās gara, balta lenta. Tā tuvojās, blakus Anubisam savijoties kaut kādā veidolā, un pirmā doma man bija — ak Dievs, viņam ir burvju tualetes papīra rullis.

Tad es sapratu, ka tas ir audums, apsienamais — mū­miju ietinamais materiāls. Audums saveidojās par solu, un Anubiss apsēdās.

“Man nepatīk Hors.” Viņš pamāja, lai piebiedrojos. “Skaļš un uzpūtīgs, un domā, ka ir pārāks par mani. 'lāču Izīda pret mani vienmēr izturējusies kā pret dēlu.” Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Man tu neesi ne­kāds dēls. Un teicu taču — es neesmu Izīda.”

Anubiss nolieca galvu. “Nē. Tu neuzvedies kā die­viete. Tu man atgādini savu māti.”

Šie vārdi mani aplēja kā ar auksta ūdens šalti (un diemžēl, pateicoties Ziai, es tiešām zināju, kā tas ir). “Tu esi ticies ar manu māti?”

Anubiss samirkšķināja acis, it kā apjautis, ka nošāvis greizi. “Es… es pazīstu visus mirušos, taču katra gara ceļš ir noslēpums. Man nevajadzēja par to ierunāties.”

“Nevar tā vienkārši izspert ko tādu un apklust! Vai viņa ir ēģiptiešu aizsaulē? Vai viņa gāja cauri tavai Tie­sas zālītei?”

Anubiss nemierīgi pavērās uz zelta svariem, kas kap­sētā mirdzēja kā mirāža. “Tā nav mana zāle. Es to tikai pieskatu, kamēr atgriezīsies Ozīriss. Man žēl, ja esmu tevi sarūgtinājis, taču es nedrīkstu neko vairāk teikt. Nezinu, kāpēc vispār kaut ko teicu. Vienkārši… tavai dvēselei ir tāds pats mirdzums. Spēcīgs mirdzums.”

“Cik glaimojoši,” es noburkšķēju. “Mana dvēsele mirdz.”

“Piedod,” viņš vēlreiz noteica. “Lūdzu, apsēdies.” Negrasījos ne mainīt tēmu, ne kopā ar viņu sēdēt uz mūmijas autu čupas, taču tieši informācijas ievākšanas paņēmieni laikam nestrādāja. Nozvēlos uz sola un cen­tos izskatīties pēc iespējas sapīkusi.

“Tātad,” es uzmetu viņam īgnu skatienu. “Un kas tas par veidolu? Tu esi dievība?”

Viņš sarauca pieri un uzlika roku krūtīm. “Tu domā, vai esmu iemiesojies cilvēkā? Nē, es varu iemiesoties kapsētā, ikvienā mirstošo vai sērojošo vietā. Šis ir mans dabīgais izskats.”

“Ak.” Pa daļai cerēju, ka man blakus sēž īsts puisis — kāds, kurā iemiesojies dievs. Taču man vajadzēja saprast, ka tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Jutos vīlusies. Pēc tam dusmojos uz sevi, ka atļāvos justies vīlusies.

Nav jau tā, ka būtu bijusi iespēja, Seidij. Es norāju sevi. Viņš ir sasodīts bēru dievs. Savus piectūkstoš gadus vecs.

“Nu ko,” es teicu, “ja nevari pastāstīt neko noderīgu, vismaz palīdzi. Mums nepieciešama patiesības spalva.” Viņš papurināja galvu. “Tu neapjēdz, ko lūdz. Patie­sības spalva ir pārāk bīstama. Atdot to mirstīgajam no­zīmētu pārkāpt Ozīrisa likumus.”

“Taču Ozīrisa te nav.” Es norādīju uz tukšo troni. “Tā ir viņa vieta, vai ne? Vai tu redzi Ozīrisu?”

Anubiss palūkojās uz troni un pārvilka pirkstus pār savu zelta ķēdi, it kā tā būtu kļuvusi ciešāka. “Tais­nība — savā postenī esmu gaidījis veselu mūžību. Mani neieslodzīja kā pārējos. Nezinu, kāpēc… taču es darīju visu, ko spēju. Kad padzirdēju, ka pieci ir izlaisti, cerēju, ka Ozīriss atgriezīsies, bet…” viņš noraidoši pašūpoja galvu. “Kāpēc viņš nepilda savus pienākumus?”

“Varbūt tāpēc, ka ir iesprostots manā tētī.”

Anubiss blenza uz mani. “Paviāns to neteica.”

“Nu, es nevaru izskaidrot tik labi kā paviāns. Bet principā, mans tētis dažus dievus gribēja izlaist, kaut arī iemeslus es ne… Iespējams, viņš domāja: nuka ieskriešu Britu Muzejā un uzsperšu gaisā Rozetas akmeni! Un viņš izlaida Ozīrisu, taču tāpat izkļuva Sets un pārējā varza.” “Tad Sets ieslodzīja tavu tēvu, kurā bija iemiesojies Ozīriss,” teica Anubiss, “kas nozīmē, ka Ozīrisu ir ieslo­dzījis mans…” Viņš aprāvās. “Sets.”

Interesanti, es nodomāju.