Sarkanā piramīda

Turpināju domāt par Desžardēnu, prātoju, vai viņš tiešām varētu būt Seta iemiesojums. Vēl vakar tas šķita loģiski. Desžardēns vēlējās iznīcināt Keinu ģimeni. Viņš ienīda mūsu tēvu un mūs pašus arī. Viņš droši vien gadu desmitiem, gadu simtiem gaidījis Iskandera nāvi, lai pats varētu kļūt par Virslektoru. Varaskāre, dusmas, iedo­mība, ambīcijas: Desžardēnam bija viss. Ja Sets meklēja dvēseles radinieku, labāku atrast viņam vārda tiešā no­zīmē neizdotos. Un ja Sets sāktu karu starp dieviem un burvjiem, kontrolējot Virslektoru, ieguvējs būtu tikai un vienīgi haoss. Turklāt Desžardēnu bija viegli ienīst. Kāds taču sabotēja Amosa māju un izpauda Setam, ka Amoss tuvojas.

Taču tas, kā Desžardēns metās glābt visus lidmašīnas pasažierus, nebija gluži Ļaunuma valdnieka garā.

Basteta un Heopss pārmaiņus vadīja automašīnu, ka­mēr mēs ar Seidiju te modāmies, te iemigām no jauna. Es nezināju, ka paviāni prot stūrēt, taču Heopsam izde­vās labi. Kad uz rīta pusi pamodos, viņš manevrēja auto cauri Hjūstonas rīta sastrēgumstundai, ilkņus ņirgdams un riedams, taču citi autovadītāji nemanīja neko aizdo­mīgu.

Brokastu laikā Seidija, Basteta un es sēdējām treilera virtuvē, atvilktnēm virinoties vaļā un ciet, traukiem šķindot, kamēr braucām kilometriem tālu nezin kurp. Basteta Jaunorleānas diennakts veikalā bija sagādājusi uzkodas un dzērienus (un, protams, Friskies), taču ne­viens no mums nebija izsalcis. Manīju, ka Basteta ir sa­traukusies. Viņa bija sadriskājusi lielāko daļu treilera polsterējuma un nu skrāpējās gar virtuves galdu.

Kas attiecas uz Seidiju, viņa turpināja virināt dūri un blenza uz patiesības spalvu, it kā tā būtu mobilais te­lefons, kam teju jāiezvanās. Kopš pazušanas Tiesas zālē viņa bija atturīga un klusa. Es nesūdzos, taču tas nav viņai raksturīgi.

“Kas notika ar Anubisu?” Es vai miljono reizi vai­cāju.

Viņa pablenza tā, it kā vēlētos noraut man galvu. Tad droši vien izlēma, ka es nebūtu to pūļu vērts. Viņa piekala skatienu mirdzošajai spalvai, kas lidinājās virs delnas.

“Mēs runājām,” viņa uzmanīgi izraudzījās vārdus. “Viņš uzdeva pāris jautājumu.”

“Kādus jautājumus?”

“Kārter, nejautā. Lūdzu.”

Lūdzu? Labi, tas tiešām nebija Seidijas stilā.

Es paskatījos uz Bastetu, taču no viņas nebija lielas jēgas. Kaķu dieviete ar nagiem palēnām dīrāja plast­masu.

“Kas vainas?” es viņai vaicāju.

Viņa turpināja lūkoties uz galdu. “Mirušo valstībā es jūs pametu. Jau atkal!’

“Anubiss tevi izbiedēja,” es atbildēju. “Tas taču nekas.”

Basteta pavērsa pret mani lielās dzeltenās acis, un mani pārņēma sajūta, ka es visu vēl vairāk sabojāju.

“Kārter, es tavam tēvam devu solījumu. Apmaiņā pret savu brīvību. Viņš man uzticēja svarīgāku darbu nekā cīņu ar Čūsku: pasargāt Seidiju un, ja būs nepiecie­šams, — jūs abus”

Seidija nosarka. “Basteta, tas… es gribēju teikt pal­dies un tā, bet mēs neesam svarīgāki par cīnīšanos., ar viņu.”

“Jūs nesaprotat,” Basteta teica. “Jūsos abos ne vien rit faraonu asinis. Jūs esat varenākie valdnieku bērni, kādi jelkad dzimuši. Jūs esat mūsu vienīgā cerība apvienot dievus un Dzīvības māju, no jauna apgūt vecās tradīci­jas, pirms ir par vēlu. Ja jūs varētu ieprasties dievu gud­rībās, jūs atrastu citus cilvēkus ar valdnieku asinīm un apmācītu viņus. Jūs atdzīvinātu Dzīvības māju. Tas, ko darīja jūsu vecāki, — viss, ko viņi darīja, bija priekšdarbi jūsu ceļam.”

Mēs ar Seidiju klusējām. Ko gan uz ko tādu var at­bildēt? Es vienmēr biju jutis, ka vecāki mani mīl, taču — ka viņi būtu ar mieru mirt manis dēļ? Ticēt, kas tas ir nepieciešams, lai Seidija un es spētu darīt brīnumu lie­tas pasaules glābšanai? Es nebiju to lūdzis.

“Viņi nevēlējās jūs atstāt vienus,” Basteta turpināja, vērojot manu seju. “Viņi to neplānoja, taču saprata, ka dievus atbrīvot varētu būt bīstami. Ticiet man, viņi sa­prata, cik jūs esat īpaši. Sākotnēji es jūs abus sargāju tā­pēc, ka biju solījusi. Taču tagad es to darīšu, pat ja ne­būtu solījusies. Jūs abi man esat kā kaķēni. Es jūs vairs nepievilšu.”

Atzīstu, man kaklā sakāpa kamols. Mani neviens vēl nebija dēvējis par savu kaķēnu.

Seidija nošņaukājās. Viņa kaut ko notrausa no acu apakšas. “Tu taču mūs nemazgāsi, ko?”

Bija tik labi atkal ieraudzīt smaidu Bastetas sejā. “Mē­ģināšu valdīties. Un, starp citu, Seidij, es lepojos ar tevi. Saviem spēkiem tikt galā ar Anubisu — tie nāves dievi mēdz būt nejauki klienti.”

Seidija paraustīja plecus. Šķita, ka viņa jūtas neērti. “Nu, es viņu nesauktu par nejauku. Tas ir, viņš neizska­tījās vecāks par pusaudzi.”

“Par ko tu runā?” es vaicāju. “Viņam bija šakāļa galva.” “Nē, nu kad viņš pārtaisījās par cilvēku.”

“Seidij…” Nu es sāku par viņu uztraukties. “Kad Anubiss pārtapa par cilvēku, viņam vēl aizvien bija šakāļa galva. Viņš bija milzīgs un biedējošs un, jā, diezgan ne­jauks. Pēc kā viņš izskatījās tavās acīs?”

Viņa pietvīka. “Viņš izskatījās… pēc mirstīga puiša.” “Iespējams, burvestība,” Basteta teica.

“Nē,” Seidija uzstāja. “Tā nevar būt.”

“Nu, nav svarīgi,” es teicu. “Mums ir spalva.”