Sarkanā piramīda

Zia izstiepa mirdzošo roku, taču tas bija tikai tēls. Mūsu pirksti nesaskārās. “Man ļoti žēl, Kārter. Mēģini saprast Desžardēnu. Dzīvības māja gadsimtiem ilgi cen­tusies turēt dievus ieslodzījumā, lai novērstu kaut ko tādu. Tagad, kad jūs viņus esat izlaiduši…”

“Ne jau es to izdomāju!”

“Zinu, taču tu centies stāties pretī Setam ar dievišķo maģiju. Dievus nav iespējams valdīt. Var gadīties, ka tu nodarīsi vairāk ļauna nekā laba. Ja ļausi Dzīvības mājai par to parūpēties…”

“Sets ir pārāk spēcīgs,” es bildu. “Un es spēju valdīt Horu. Es to spēju.”

Zia papurināja galvu. “Jo tuvāk Setam nonāksi, jo būs grūtāk. Tu pat nevari iedomāties.”

“Un tu vari?”

Zia nervozi palūkojās pa kreisi. Viņas tēls kļuva ne­skaidrs kā slikta televīzijas signāla reizē. “Mums nav daudz laika. Drīz Mels tiks ārā no atpūtas telpas.”

“Jums ir burvis, vārdā Mels?”

“Klausies. Desžardēns taisās mūs sadalīt divās ko­mandās. Plāns ir nogriezt jums ceļu uz abām pusēm un apturēt jūs. Ja mana komanda sasniegs jūs pirmā, man šķiet, ka es gana ilgi spēšu atturēt Melu no uzbrukuma, lai mēs varētu aprunāties. Pēc tam mēs varētu izdomāt, kā apieties ar Desžardēnu, lai pierunātu viņu sadarboties.”

“Tikai nepārproti, bet kāpēc gan lai es tev uzticē­tos?”

Viņa saknieba lūpas un izskatījās līdz sirds dziļumiem aizskarta. Pa daļai jutos vainīgs, pa daļai kūros aizdo­mās, ka tas varētu būt triks.

“Kārter… Man tev kas jāsaka. Tas varētu jums palī­dzēt, bet man jāsaka tev personīgi.”

“Saki tagad.”

“Tota knābis! Tu gan esi spītīgs!”

“Jā, tāds talants.”

Mūsu skatieni sastapās. Viņas tēls sāka zust, taču es nevēlējos, lai viņa pazūd. Vēlējos vēl parunāties.

“Ja tu neuzticies man, man nāksies uzticēties tev,” teica Zia. “Es mēģināšu šonakt būt Ņūmeksikas pilsē­tiņā Laskrūsesā. Ja sadomāsi mani satikt, varbūt mums izdosies pārliecināt Melu. Un kopīgiem spēkiem pieru­nāsim Desžardēnu. Tu būsi?”

Es gribēju solīties, lai tikai satiktu viņu, taču tad iedomājos, kā mēģinu pārliecināt Seidiju un Bastetu par to, cik šī ir laba doma. “Zia, es nezinu.”

“Padomā,” viņa lūdza. “Un, Kārter, neuzticies Arnosam. Ja tu viņu satiec…” Viņas acis iepletās. “Mels ir klāt!” viņa nočukstēja.

Zia atsita zizli pret zemi, un viņas tēls pagaisa.

30 Basteta tur solījumu

KĀRTERS

Pēc vairākām stundām pamodos uz treilera dīvāna — Basteta raustīja mani aiz rokas.

“Mēs esam klāt,” viņa paziņoja.

Man nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi esmu no­gulējis. Vienmuļā ainava un totālā garlaicība bija likušas atslēgties, un man uzmācās murgi par maziem burvišiem, kas lidinājās matos, mēģinot man noskūt galvu. Kaut kad pa vidu bija arī murgs par Amosu, taču tas bija neskaidrs. Vēl aizvien nevarēju saprast, kāpēc Zia viņu pieminēja.

Izmirkšķinājis miegu no acīm, konstatēju, ka mana galva ir Heopsam klēpi. Paviāns meklēja ko ēdamu ma­nos matos.

“Vecīt!” Es piecēlos sēdus. “Tas gan nav forši.”

“Bet viņš tev tik smuku frizūru saveidojis,” Seidija uzjautrinājās.

“Agh-agh\” Heopss piekrītoši dudināja.

Basteta atvēra treilera durvis. “Nāciet nu,” viņa teica. “Tagad labāk kājām.”

Kad nokļuvu līdz durvīm, mani gandrīz ķēra in-

farkts. Mēs bijām apstājušies uz tik šaura kalnu ceļa, ka pietika ne gluži pareizi nokustēties, lai mūsu treileris nogāztos aizā.

Vienu īsu mirkli šķita, ka mēs esam Fēniksā, jo ainava bija ļoti līdzīga. Pie apvāršņa sarka saulriets. Abās pusēs stiepās robainas kalnu grēdas, un tuksnesis pa vidu šķita bezgalīgs. Ielejā pa kreisi dusēja bezkrā­saina pilsēta — ne zāles, ne koku, tikai smilts, grants un ēkas. Pilsēta bija daudz mazāka par Fēniksu. Milzu upe dienvidos mirguļoja. Apmetusi līkumu kalnu pakājē, upe aizvijās tālāk uz ziemeļiem.

“Mēs esam uz Mēness,” murmināja Seidija.

“Ј/ Paso, Teksasa,” izlaboja Basteta. “Un tā ir Riogrande.” Viņa dziļi ievilka nāsīs vēso, sauso gaisu. “Tuks­neša upes civilizācija. Vispār gandrīz kā Ēģiptē. Emm, ja neņemam vērā faktu, ka tepat netālu ir Meksika. Man šķiet, šī ir vispiemērotākā vieta Neftīdas izsaukšanai.” “Tu tiešām domā, ka viņa mums izpaudīs Seta sle­peno vārdu?” vaicāja Seidija.

Basteta apdomājās. “Neftīda ir neparedzama, taču viņa arī pirms tam stājusies pretī vīram. Atliek cerēt.”

Neizklausījās daudzsološi. Es nolūkojos uz attālo upi. “Kāpēc tu apstājies kalnos, nevis tuvāk?”

Basteta paraustīja plecus, it kā pati nemaz nebūtu to piefiksējusi. “Kaķiem patīk būt pēc iespējas augstāk. Ja nu nākas kādam uzklupt.”

“Lieliski,” es teicu. “Esam gatavi tam, ka varētu nāk­ties uzklupt.”

“Nav nemaz tik traki,” Basteta taisnojās. “Mums tikai pāris kilometru pa smiltīm, caur kaktusiem un garām klaburčūskām jāpakāpj lejā, izvairoties no robežsargiem, cilvēktirgoņiem, burvjiem un dēmoniem, un jāizsauc Neftīda.”

Seidija nosvilpās. “Nu ko, nevaru vien sagaidīt.”

“Agh,” bēdīgs piekrita Heopss. Viņš paostīja gaisu un ieņurdējās.

“Saož nepatikšanas,” Basteta tulkoja. “Nebūs labi.”

“Pat es to spēju saost,” es noburkšķēju, un mēs seko­jām Bastetai lejup pa nogāzi.

Jā, noteica Hors. Šo vietu es atceros.

El Paso, es teicu. Varbūt te meklēji meksikāņu ēdmaņu.