Sarkanā piramīda

Kad es ielēcu upē, Heopss ierūcās un ieplāja sev pa galvu kā protestēdams. Ūdens bija vēsāks un straujāks, nekā biju domājis. Koncentrējos, no Duātas izsaucu savu zobenu un zizli. Varbūt tās bija tikai iedomas, taču man šķita, ka tas upei liek tecēt straujāk.

Biju ticis līdz vidum, kad Heopss aprauti ierējās. Viņš lēkāja pa upes krastu, norādot uz netālo niedru kušķi.

Ģimene bija ierāpusies tā vidū, bailēs trīcot, plaši ieplestām acīm. Pirmā doma, kas iešāvās man galvā: kā­dēļ viņi slēpjas no manis?

“Es nedarīšu jums pāri,” es apsolīju. Viņi truli blenza uz mani, un mani pārņēma vēlme prast runāt spāņu va­lodā.

Tad ūdens ap mani sakūlās un es sapratu, ka viņi bīstas ne jau no manis. Nākamā doma, kas iešāvās prātā: vecīt, idiots'.

Hors iekliedzās: leci

Es izlēcu no ūdens kā tiktu izšauts no lielgabala — savus sešus, septiņus metrus. Nav šaubu, ka saviem spē­kiem es to nevarētu izdarīt, taču labi vien bija, jo zem manis upē uznira briesmonis.

Pirmais, ko es ieraudzīju, bija simtiem zobu — sārts peldpūslis, trīsreiz lielāks par mani. Kaut kā man izde­vās piezemēties uz kājām seklumā. Es atrados aci pret aci ar krokodilu, kas izmēros pielīdzināms mūsu treilerim, — un tā bija vien virsūdens daļa. Pelēcīgi zaļā āda bija noklāta biezām plātnēm kā ar masku bruņām, un acis rūgušpiena krāsā.

Ģimene kliedza un rāpās augšup pa krastu. Tas pie­saistīja krokodila uzmanību. Viņš instinktīvi pagriezās pret skaļāku, interesantāku medījumu. Man krokodili vienmēr šķituši gausi, taču, kad viņš metās uz imigran­tiem, sapratu, ka tik žigls kustonis vēl nav redzēts.

Izmanto mirkli, mudināja Hors. Tiec tam aiz mugu­ras un satriec.

Taču es iebrēcos: “Seidij, Basteta, palīgā!” un sviedu zizli.

Kleina roka. Zizlis iekrita upē tieši krokodilam priekšā, tad atleca no ūdens kā akmens, ietrāpīja krokodilam starp acīm un atšāvās pie manis atpakaļ.

Diez vai nodarīju gauži, tomēr krokodils aizkaitināts pievērsās man.

Var tam sist arī ar nūju, ieteica Hors.

Es ar kliedzienu metos uz priekšu, tā piesaistot kro­kodila uzmanību. Ar acs kaktiņu manīju, ka ģimene rāp­jas arvien tālāk no nelaimes. Heopss kā sargs, vicinā­dams rokas un riedams, joza nopakaļ. Es nezinu, vai viņi bēga no krokodila vai trakā mērkaķa, man tas bija vienalga, lai tikai skrien.

Nevarēju saskatīt, kas notiek ar Bastetu un Seidiju. Aiz muguras dzirdēju bļaustīšanos un plunkšķus, taču, pirms atskatījos, krokodils brāzās uzbrukumā.

Es, novēcinājis zobenu, palēcu pa kreisi. Asmens at­leca no krokodila ādas. Monstrs sitās sāņus, un purns būtu man sašķaidījis galvu, bet es instinktīvi pacēlu zizli, un krokodils atsitās pret spēcīgu sienu, it kā mani sargātu neredzams enerģijas burbulis.

Centos izsaukt kareivi piekūnu, taču kā lai koncen­trējas brīdī, kad sešas tonnas smags rāpulis cenšas tevi pārkost uz pusēm?

Tas es dzirdēju Bastetu iekliedzamies: “NĒ!”, un pat neskatoties uzreiz zināju, ka ar Seidiju kaut kas noticis.

Izmisums un dusmas manus nervus vērta tērauda stieplēs. Pastiepu zizli, un enerģijas siena izliecās, kro­kodilu izgrūžot no upes ar tādu sparu, ka tas piezemējās Meksikas krastā. Kamēr tas, zaudējis līdzsvaru, kūļājās ar ķepām gaisā, es, pacēlis zobenu, piezagos klāt un ietriecu asmeni monstra vēderā. Atstāju to tur, kamēr nezvērs visgarām notrīsēja, un es atjēdzos, ka stāvu mil­zīgā piemirkušu smilšu kaudzē.

Atskatījies ieraudzīju, ka Basteta cīnās ar tikpat lielu krokodilu. Krokodils metās uz priekšu, Basteta pakrita apakšā, viņam gar rīkli vicinot nažus. Krokodils izzuda upē, izkūpēdams par smilšu kaudzi, taču savu darbu bija paguvis nostrādāt: Seidija gulēja krastā, saļimusi ļenganā čupiņā.

Kad tiku klāt, Heopss un Basteta jau līkņāja viņai ap­kārt. No Seidijas skalpa lāsoja asinis. Viņas seja bija ne­dabīgi dzeltena.

“Kas bija?” es vaicāju.

“Tas uzradās vienā rāvienā,” izmisusi novilka Basteta. “Aste ietrāpīja Seidijai un aizlidināja viņu pa gaisu. Nebija ne mazāko izredžu. Vai viņa…?”

Uzlicis plaukstu Seidijai uz pieres, Heopss nopukstējās.

Basteta atviegloti nopūtās. “Heopss teic, ka viņa iz­dzīvos, taču vajag viņu dabūt projām no šejienes. Tie krokodili varētu būt…”

Viņa noklusa. Upes viduci ūdens vārījās. No tā cēlās tēls, kas bija tik briesmīgs, ka es sapratu — ar mums ir cauri.

“Varētu būt tas” drūmi teica Basteta.

Iesākumam, tas džeks bija metrus sešus garš — un ar to es te nedomāju mirdzošu avatāru. Šis bija no mie­sas un asins. Krūškurvis un rokas bija kā cilvēkam, bet āda gaiši zaļa, un viduklis ietīts zaļos bruņu svārkos kā rāpuļa ādā. Viņam bija krokodila galva ar masīvu muti, pilnu šķībiem zobiem, un acis, kas mirdzēja kā zaļas gļotas (jā, es zinu — tiešām pievilcīgi). Melnie mati šķipsnās krita pār pleciem, un pieri rotāja buļļa ragi. Ja tas nešķiet gana dīvaini — viņš baismīgi svīda — eļļaini sviedri straumēm vien plūda upē.

Viņš pacēla savu zizli — zaļoksnēja koka izmēros, tādu kā telefona stabs.

Basteta iekliedzās: “Mūc!”, pagrūda mani malā, un tur, kur pirms brīža biju stāvējis es, jau rēgojās piecpa­dsmit metru plats, zemē izrauts grāvis.

Viņš ieaurojās: “Hor!”