Sarkanā piramīda

Amoss papurināja galvu, acīm redzami nemierīgs. “Sets ļāva man izbēgt. Nezinu kādēļ, taču man nevaja­dzētu būt dzīvam. Tā noteikti ir kaut kāda viltība. Bai­dos, ka…” Lai ko viņš grasījās teikt, tomēr pārdomāja. “Pirmais, ko gribēju, — atrast jūs, tāpēc izsaucu laivu.” Viņš ar roku pameta aiz muguras. Ar mokām pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esam dīvainā baltu kāpu tuksnesī, kas stiepās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Smiltis zem kājām bija tik smalkas un baltas kā cukurs. Amosa laiva, tā pati, kas mūs no Temzas nogādāja līdz Bruklinai, bija pietauvota tuvējai kāpai, sagāzusies šaubīgi šķībā leņķī, kā nosviesta pa roku galam.

“Uz klāja ir noliktava,” Amoss bilda, “ja vēlaties pār­ģērbties tīrās drēbēs.”

“Kur mēs atrodamies?”

“Baltās smiltis,” atbildēja Kārters. “Ņūmeksika. Val­dības raķešu poligons. Amoss teica, ka šeit neviens mūs nemeklēs. Tāpēc palikām te kādu laiku, lai atlabsti. Ir ap­mēram septiņi vakarā, joprojām divdesmit astotais da­tums. Aptuveni divpadsmit stundu, līdz Sets… tu jau zini.”

“Bet…” Galvā šaudījās pārāk daudz jautājumu. Pēdē­jais, ko atcerējos — es biju upes krastā un sarunājos ar Neftldu. Viņas balss šķita nākam no otras pasaules ma­las. Straumē viņa runāja ļoti klusi — bija tik grūti ko sa­prast, taču Neftlda bija uzstājīga. Viņa stāstīja, ka esot iesprostota aizmigušā saimniekā kaut kur tālu prom, kas man šķita neloģiski. Teica, ka pati nevarot parādīties, taču sūtīšot zīmīti. Tad ūdens uzmutuļoja.

“Mums uzbruka,” Kārters glaudīja Mafinas galvu, un nu es pamanīju, ka amulets — Bastetas amulets — ir pa­zudis. “Seidij, man ir sliktas ziņas.”

Viņš izstāstīja visu, kas notika, un es aizmiedzu acis. Sāku nevaldāmi raudāt. Kauns, jā, taču es nespēju mitē­ties. Pēdējo pāris dienu laikā es biju zaudējusi visu — mājas, parasto dzīvi, tēvu. Dučiem reižu mani gandrīz bija nogalinājuši. Mātes nāve, ar ko es tā ari neesmu sa­mierinājusies, smeldza kā no jauna uzplēsta brūce. Un nu arī Bastetas vairs nav?

Kad Anubiss mani iztaujāja mirušo valstībā, viņš vē­lējās noskaidrot, cik daudz es būtu ar mieru ziedot.

Cik man vēl jāziedo? Es vēlējos kliegt. Kas man vis­pār vēl ir atlicis?

Kārters pienācis ielika man rokās murrājošo Mafinu, taču vairs nebija tā. Tā nebija Basteta.

“Viņa taču atgriezīsies, vai ne?” es lūdzoši pavēros Amosā. “Viņa taču ir nemirstīga, vai tad ne?”

Amoss paraustīja cepures malu. “Es nezinu… Seidij. Šķiet, viņa sevi ir upurējusi, lai pieveiktu Sobeku. Bas­teta nosūtīja viņu atpakaļ uz Duātu, ziedojot pati savu dzīvības spēku. Viņa, iespējams, pēdējiem spēkiem, ir pat izglābusi Mafinu, savu saimnieci. Un ja tiešām tā, Bastetai būs ļoti grūti atgriezties. Varbūt kādudien, pēc pārsimt gadiem —”

“Nē, ne pēc pārsimt gadiem! Es nevaru…” Man aiz­lūza balss.

Kārters uzlika roku man uz pleca, un es jutu, ka viņš saprot. Mēs nespējām zaudēt vēl kādu. Nespējām.

“Atpūties,” teica Amoss. “Varam ziedot vēl kādu stundu, taču tad gan vajag kustēties.”

Heopss piedāvāja bļodu ar savu virumu. Biezais šķidrums izskatījās pēc sastāvējušās zupas. Es pavēros Amosā cerībā, ka viņš man ļaus atteikties, taču viņš mu­dinoši pamāja.

Kā man veicas! Papildus visam man, redz, jālieto paviānu zāles.

Es iestrēbu viru, kas garšoja tikpat draņķīgi kā smir­dēja, un acu plakstiņi acumirklī pielija ar svinu. Aizvēru acis un iemigu.

Un mirklī, kad man pašai šķita, ka esmu sakārtojusi to dvēsele-pamet-miesu lietu, mana dvēsele nolēma pār­kāpt noteikumus. Nu ko, galu galā tā ir mana dvēsele, tāpēc tas šķiet loģiski.

Kad mans ba pameta miesu, tas saglabāja cilvēcīgo veidolu, kas bija labāk nekā iemiesoties putnā, taču tas auga augumā, līdz es izslējos pār baltsmiltīm. Vairāk­kārt biju dzirdējusi, ka garā es esot par daudz liela (pa­rasti gan tas nav bijis kompliments), taču nu jau aizgāja līdz absurdam. Mans ba izmēros varēja mēroties ar Va­šingtona obelisku.

Uz dienvidiem, tālu tuksnesī, no Riograndes cēlās tvaiks — tur pēc cīniņa gāja bojā Basteta un Sobeks. Fat tik lielai man nevajadzētu spēt saredzēt līdz pat Teksasai, īpaši naktī, taču nezināmu iemeslu dēļ es to spēju gan. Uz ziemeļiem, vēl tālāk, es saskatīju tālu sarkanu at­blāzmu, un zināju, ka tā ir Seta aura. Viņa spēks vairojās, jo piramīda bija gandrīz gatava.

Paskatījos lejup. Zem kājām vīdēja neliela kripatu čupiņa — mūs nometne. Kartera, Amosa un Heopsa minia­tūras sēdēja ap ugunskuru un sarunājās. Amosa laiva ne­bija lielāka par manu mazo pirkstiņu. Mans aizmigušais veidols bija aizmidzis un ietinies segā — biju tik sīka, ka pietiktu ar vienu greizu soli, lai es pati sevi samītu.

Es biju milzīga, bet pasaule maza.

“Šādi visu redz dievi,” kāda balss manī teica.