Sarkanā piramīda

Kad bijām tuvāk, ievēroju, ka pilsēta nav nekas īpašs. Tikpat labi tā varēja būt Mančestra vai Svindona, vai jebkura cita vieta, taču Amoss mūsu kuģi vadīja uz pilsētas dienvidiem, uz reģionu, kas bija daudz senāks — ar ķieģeļu ēkām un zaļām alejām.

Kad sākām nolaisties, es nervozēju.

“Vai mūsu lidojošo laivu nepamanīs?” es vaicāju. “Es zinu, ka maģiju ir grūti saskatīt, bet…”

“Šī ir Ņūmeksika,” teica Amoss. “Te vienā laidā re­dzēti NLO.”

Mēs nolaidāmies uz nelielas baznīciņas jumta.

Uzmācās sajūta, ka mēs esam atgriezušies pagātnē vai kāda vesterna uzņemšanas laukumā. Pilsētas laukums bija apbūvēts ar ģipša ēkām — tāds indiāņu ciemats. Ielas bija gaišas un ļaužu pilnas — izskatījās pēc kaut kādiem svētkiem — tirgotāji piedāvāja sarkanos pipa­rus, indiāņu deķus un citus retumus. Blakus kaktusu pudurim bija novietoti veci pasta rati. Uz laukuma ska­tuves vīri ar lielām ģitārām un skaļām balsīm spēlēja mariači mūziku.

“Šī ir vēsturiska vieta,” teica Amoss. “Man šķiet, to dēvē par Mesilu.”

“Un Ēģipte arī pārstāvēta, vai ne?” es nedroši pavai­cāju.

“Ai, senajām Meksikas kultūrām un Ēģiptei ir ļoti daudz kopīga,” atteica Amoss, pagrābdams mēteli no stūresrata. “Taču par to parunāsim kādu citu dienu.”

“Paldies Dievam,” es nomurmināju. Tad ievilku gaisu nāsīs un saodu kaut ko savādu, bet patīkamu — kā ceptu maizi un kūstošu sviestu, tikai asāku, gardāku. “Esmu izsalkusi kā vilks.”

Necik ilgi, laukumā uzgājām pašceptas tortiljas. Mīlīt, cik tās bija garšīgas! Man šķiet — Londonā ari ir pa kādam meksikāņu restorānam. Mums taču ir viss. Taču es nekad nebiju kādā no tiem bijusi, un šaubos, ka tur tortiljas garšo tik debešķīgi.

Branga sieva baltā kleitā ar miltainām rokām izrul­lēja miklas pikas, saplacināja tās un cepa tortiljas karstā pannā, un pasniedza tās mums papīra salvetēs. Nevaja­dzēja ne sviestu, ne ievārījumu — neko. Tās bija tik gar­das, ka pašas kusa mutē. Liku Amosam samaksāt vismaz par duci tikai man vienai.

Arī Kārters priecājās, līdz pie cita kioska pagaršoja sarkanā čili tamales. Man šķita, ka viņa seja eksplodēs. “Karsts!” viņš iesaucās. “Dzert!”

“Uzēd kādu tortilju,” ieteica Amoss, ar pūlēm valdot smieklus. “Maize dedzināšanu nodzen labāk par ūdeni.” Es pati ari nogaršoju tamales, un man tās šķita lielis­kas, pat ne tik asas kā kārtīgs karijs. Kārters vienkārši kārtējo reizi izrādījās ņuņņa.

Visai drīz mēs bijām paēduši un pastaigājāmies pa ieliņām, meklējot… es pat nezinu, ko īsti. Tas bija zemē nomests laiks. Saule jau rietēja, un zināju, ka šī mums visiem būs pēdējā nakts, ja neapturēsim Setu, taču man nebija ne mazākās nojausmas, kamdēļ Gebs man lika do­ties uz šejieni. Tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepiecie­šams. Ko tas nozīmēja?

Pārlūkoju pūli un nejauši saskatījos ar gara auguma tumšmatainu puisi. Pār muguru pārskrēja trīsas — Anu­biss? Ja nu viņš sekoja man, lai pārliecinātos, ka esmu drošībā? Jau nu viņš bija tas, kas man visvairāk nepie­ciešams?

Brīnišķīga doma, tikai tas nebija Anubiss. Es norāju sevi par domu, ka man tā varētu veikties. Turklāt Kārteram Anubiss bija parādījies kā briesmonis ar šakāļa galvu. Varbūt tas izskats, kādā Anubisu redzēju es, bija acu apmāns — triks, kas diezgan labi nostrādāja.

Es par to prātoju, tāpat kā par to, vai arī Mirušo val­stībā, diez, dabūjamas tortiljas, un tad mans skatiens at­dūrās pret laukuma otrā malā stāvošu meiteni.

“Kārter!” Es sagrābu viņa roku un pamāju uz Zias Rašidas pusi. “Kāds tevi vēlas satikt.”

Zia izskatījās gatava cīņai — plandošās drēbēs, rokā zobens un zizlis… Tumšie viļņainie mati bija sapūsti uz vienu pusi, it kā viņu te būtu atpūtusi spēcīga vēja brāzma. Viņas dzintarainās acis izskatījās tikpat drau­dzīgas kā jaguāram.

Viņai aiz muguras bija suvenīriem nokrauts galds un plakāts, uz kura rakstīts: ŅŪMEKSIKA: BURVĪGA ZEME. Šaubos, vai tirgotājs apzinājās, cik daudz burvības šo­brīd viņam ir turpat acu priekšā.

“Te nu tu esi,” teica Zia, kas izklausījās visai pašsa­protami. Varbūt iedomājos, bet, manuprāt, uz Amosu viņa skatījās ar bažām, pat bailēm.

“Jāāā,” nervozi novilka Kārters. “Tu, hmm, atceries Seidiju. Un šis ir…”

“Amoss,” nemierīgi atsvieda Zia.

Amoss paklanījās. “Zia Rašida. Kur tie gadi. Skatos, Iskanders atsūtījis labāko.”

Zia sarāvās, kā nupat dabūjusi pļauku, un es attapos, ka Amoss joprojām dzīvo neziņā.

“Emm, Amos,” es teicu. “ Iskanders ir miris.” Klausoties mūsu stāstā, viņš rādīja neticīgu vaigu. “Skaidrs,” viņš beidzot noteica. “Tad jaunais Virslektors ir…”

“Desžardēns,” es atbildēju.

“Ak. Sliktas ziņas.”

Zia sarauca pieri. Tā vietā, lai uzrunātu Amosu, viņa pagriezās pret mani.

“Nevērtē Desžardēnu par zemu. Viņš ir spēcīgs. Tev būs nepieciešama viņa palīdzība — mūsu palīdzība — lai pieveiktu Setu.”

“Vai tev nekad nav ienācis prātā,” es iejautājos, “ka Desžardēns varētu palīdzēt Setam?”

Zia blenza uz mani. “Nekad. Citi varētu. Bet ne Des­žardēns.”

Viņa noteikti domāja Amosu. Droši vien attiecībā uz tēvoci vajadzēja iesvelties vēl dziļākās aizdomās, to­mēr es tā vietā sadusmojos.