Sarkanā piramīda

“Aiziet!” iesaucās Zia. Mēs apmetām lielu līkumu ap Desžardēnu, pēc tam uz labu laimi skrējām baznīcas vir­zienā. Smilšu vētra kodīja ādu un dzēla acīs, taču mēs at­radām trepes un uzrāpāmies uz jumta. Vējš norima, un otrpus laukumam es saskatīju Amosu un Desžardēnu — abi vēl aizvien cīnījās, dažādu spēku ieskauti. Amoss grīļojās, cīņa viņam bija atņēmusi pārāk daudz spēka.

“Man jāiet palīgā,” negribīgi teica Zia, “vai arī Desžardēns Amosu nogalinās.”

“Man šķita, ka tu Amosam pārāk neuzticies,” teica Kārters.

“Tā ir,” viņa atbildēja. “Taču, ja Desžardēns gūs virs­roku, ar mums visiem ir cauri. Mēs netiksim projām.” Viņa sakoda zobus, it kā gatavotos kaut kam patiešām sāpīgam.

Pastiepusi zizli, viņa nomurmināja buramvārdus. Gaiss sasila. Zizlis iemirdzējās. Viņa to palaida vaļā, un tas iedegās liesmās, pārtopot par uguns kolonnu — četru metru augstumā un metru diametrā.

“Desžardēnu,” viņa pavēlēja.

Uguns stabs tūliņ pacēlās no jumta un lēni, bet mērķtiecīgi laidās uz Virslektora pusi.

Zia sakņupa. Mums ar Karteru nācās satvert viņu aiz rokām, lai viņa nenokristu uz sejas.

Desžardēns palūkojās augšup. Kolīdz viņš ieraudzīja uguni, acis bailēs iepletās. “Zia!” viņš lādējās. “Kā tu uzdrošinies man uzbrukt?!”

Kolonna piezemējās caur koku lapotni, izdedzinot tur caurumu. Tā nolaidās uz ielas, grozījās virs ietves. Kar­stums bija tik stiprs, ka tas apdedzināja betona apmales un izkausēja asfaltu. Uguns tika līdz kādai automašīnai, un to nevis apgāja, bet izšāvās cauri metālam, pāršķeļot mašīnu uz pusēm.

“Labi!” kliedza Amoss. “Malacis, Zia!”

Desžardēns izmisumā pastreipuļoja sāņus. Kolonna pielaboja kursu. Viņš mēģināja to apdzēst ar ūdeni, taču šķidrums karstumā iztvaikoja. Viņš sakopoja laukak­meņu zalvi, taču tie izskrēja caur uguni un nokrita zemē izkusušās pikās.

“Kas tas ir?” es vaicāju.

Zia bija zaudējusi samaņu, bet Kārters izbrīnā spēja vien nošūpot galvu. Taču man galvā ierunājās Izīda. Uguns stabs, viņa apbrīnā teica. Tas ir stiprākais, ko uguns meistars spēj izsaukt. To nav iespējams uzveikt, no tā nav iespējams aizbēgt. To izsauc, lai nokļūtu līdz mērķim, vai arī lai sakautu ienaidnieku, liekot tam bēgt. Ja Desžardēns mēģinās koncentrēties uz ko citu, tas viņu pārņems un iznīcinās. Tas no viņa neatstāsies, līdz izkliedēsies.

Cik ilgi? es vaicāju.

Atkarīgs no izsaucēja spēka. Aptuveni sešas līdz div­padsmit stundas.

Es skaļi iesmējos. Lieliski! Protams, Zia tādēļ bija zau­dējusi samaņu, taču tas vienalga bija lieliski.

Šī burvestība ir izsmēlusi viņas enerģiju, teica Izīda. Viņa vairs nespēs burties, līdz stabs būs izkliedējies. Viņa atņēmusi sev spēku, lai palīdzētu jums.

“Viņa atgūsies,” es teicu Kārteram. Tad es iekliedzos, lai laukumā mani sadzird: “Nāc, Amos! Mums jādodas tālāk!”

Desžardēns joprojām atkāpās. Es redzēju, ka viņš ir nobijies no uguns, taču viņš noteikti gribēs mums at­riebties. “Jūs to nožēlosiet! Gribat spēlēt dievus? Man nav citas izvēles.”

Viņš no Duātas izsauca nūju mākoni. Nē, tās bija bultas — kādas septiņas.

Amoss pārbijies palūkojās uz bultām. “Tu taču ne…! Neviens Virslektors vēl nekad nav…”

“Izsaucu Sehmetu!” auroja Desžardēns. Viņš pameta bultas gaisā, un tās sagriezās virpuli ap Amosu.

Desžardēns apmierināti pasmaidīja. Viņš palūkojās uz mani. “Tu paļaujies uz dieviem?” viņš sauca. “Tad mir­sti no dieva rokas.”

Viņš pagriezās un skrēja. Uguns stabs, uzņēmis āt­rumu, metās tam nopakaļ.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza bultu ieskautais Amoss. “Es mēģināšu novērst viņas uzmanību.”

“Kā?” es vaicāju. Sehmetas vārds bija dzirdēts, taču pē­dējā laikā ausis bija nākuši /oti daudzi ēģiptiešu vārdi. “Kas ir tā Sehmeta?”

Kārters pagriezās pret mani, un pat pēc visa tā, ko pēdējo nedēļu laikā bijām piedzīvojuši, vēl nekad nebiju redzējusi viņu tik nobijušos. “Mums jāiet,” viņš teica. “Uz karstām pēdām.”

33 mēs iesaistāmies salsā

KĀRTERS

Tu esi šo to piemirsis, teica Hors.

Man acumirklī nav vaļas, es nodomāju pretī.

Tev varbūt šķitīs, ka burvju laivas vadīšana pa de­besīm ir visai vienkārša padarīšana. Man nebija Amosa animētā mēteļa, tāpēc es pats stāvēju tās pakaļgalā un stūrēju, un tas līdzinājās cementa maisīšanai. Neredzēju, kurp dodamies. Līgojāmies un zvārojāmies, kamēr Seidija mēģināja noturēt Ziu, lai tā nepārkristu pāri laivas malai.

Šodien ir mana dzimšanas diena, uzstāja Hors. No­vēli man daudz laimēsi

“Daudz laimes dzimšanas dienā!” es kliedzu. “Un tagad aizveries!”

“Kārter, ko tu kliedz?” iesaucās Seidija, ar vienu roku iegrābusies margās, ar otru turot Ziu, kad laiva sasvērās. “Tu esi izkūkojis prātiņu?”

“Nē, es runāju ar… eh, lai paliek!”

Paskatījos, kas darās mums aiz muguras. Kaut kas tuvojās — mirdzošs tēls, kas izgaismoja nakti. Gandrīz nekā no cilvēka, pilnīgi noteikti nepatikšanas. Es mēģi­nāju panākt, lai laiva traucas uz priekšu ātrāk.

Vai esi man kaut ko sagādājis? Hors interesējās.

Vai tu, lūdzams, varētu kā nekā palīdzēt? es prasīju. Tas, kas mums seko — vai tas ir tas, ko es domāju?