Sarkanā piramīda

“Jums ir dūša slēpties?” Liesmām rūcot, Sehmetas bultas vienu pēc otras iznīcināja piparu kaudzes. “Es jūs dzīvus izcepšu!”

“Skrienam,” es izlēmu. “Parunāsim vēlāk.”

Mēs ar Seidiju par abiem vilkām Ziu līdzi. Paspējām tikt ārā no noliktavas — pēc mirkļa tā sagruva, gaisā uzšaujot piparoti karstu atomsēni.

Skrējām pāri autostāvvietas laukumam ar vidēja iz­mēra smagajām automašīnām un paslēpāmies aiz milzī­gas kravenes.

Es palūrēju, iedomājies ieraudzīt Sekmetu iznākam caur noliktavas liesmām. Taču viņa izlēca milzīgas lau­venes veidolā. Acis kvēloja, un virs galvas viņai spīgoja mazai saulītei līdzīgs uguns disks.

“Ra simbols,” čukstēja Zia.

Sehmeta ieaurojās: “Kur mani gardie kumosiņi?” Atpletusi rīkli, viņa pār stāvvietu aizpūta versmi. Kur elpa tika, izkusa asfalts, mašīnas pārvērtās smiltīs un autostāvvieta — tuksnesī.

“Kā viņai tas izdevās?” nošņācās Seidija.

“No viņas elpas rodas tuksneši,” atbildēja Zia. “Tā vēsta leģenda.”

“Arvien labāk.” Man kaklā bija iesprūdis baiļu ka­mols, taču es zināju, ka ilgāk slēpties nevaram. Es iz­saucu savu zobenu. “Es novērsīšu viņas uzmanību. Jūs abas skrieniet…”

“Nē,” uzstāja Zia. “Ir cits ceļš.” Viņa norādīja uz tvert­nēm stāvvietas otrā malā. Katra no tām bija trīs stāvu augstumā un metrus sešus diametrā, katrai uz sāna bija uzzīmēts milzīgs čili pipars.

“Degvielas tvertnes?” vaicāja Seidija.

“Nē,” es atbildēju. “Tai noteikti jābūt salsai, vai ne?”

Seidija uz mani truli blenza. “Vai tā nav kaut kāda mūzika?”

“Asā mērce,” es atbildēju. “To šeit ražo.”

Sehmetas elpa tuvojās, un trīs smagās mašīnas bla­kus pārvērtās smiltis. Mēs sprukām sāņus un aizlēcām aiz betona bloku sienas.

“Klausieties,” elsa Zia, galīgi nosvīdusi. “Kad cilvē­kiem nācās savaldīt Sehmetu, viņi sadabūja milzīgas alus cisternas un nokrāsoja tās sarkanas ar granātābolu sulu.”

“Jā, tagad es atceros,” es iejaucos. “Viņi Sehmetai iestāstīja, ka tās ir asinis, un viņa dzēra, līdz atslēdzās. Tad Ra varēja viņu saukt atpakaļ debesīs. Viņu pārtai­sīja par kaut ko mīlīgāku. Govju dievieti vai ko tādu.” “Par Hatoru,” teica Zia. “Tas ir otrs Sehmetas vei­dols. Personības otra šķautne.”

Seidija neticīgi nošūpoja galvu. “Tu gribi teikt, ka Sehmetai var izmaksāt pāris aliņu un viņa pārvērtīsies par govi?”

“Ne gluži,” atbildēja Zia. “Taču salsa ir sarkana, vai

ne?

Mēs lavierējām pa ražotnes teritoriju, kamēr Sehmeta kampās automašīnās, pārvērzdama autostāvvietu smilšu klājienā.

“Stulbs plāns,” kurnēja Seidija.

“Vienkārši uz pāris sekundēm novērs viņas uzma­nību,” es teicu. “Un nemirsti.”

“Njā, tas jau ir tas grūtākais, ne?”

“Viens…” es skaitīju. “Divi… trīs!”

Seidija uzšāvās gaisā un izmantoja savus mīļākos bu­ramvārdus: “Ha-di/”

Virs sehmetas galvas iegailējās hieroglifi

Virs Sehmetas galvas iegailējās hieroglifi.

Un viss eksplodēja. Automašīnas sašķīda mazos ga­baliņos. Gaiss virmoja no enerģijas. Zeme pacēlās, iz­veidojot piecpadsmit metru dziļu krāteri, kur lauvene iegāzās.

Tas bija diezgan iespaidīgi, taču man nebija laika jūsmot par Seidijas veikumu. Es pārvērtos piekūnā un devos uz salsas tvertnēm.

“RRRR!” Sehmeta izlēca no krātera un pūta savu tuksneša dvašu uz Seidiju, taču Seidija jau bija prom. Viņa līkumoja, slēpās aiz kravas mašīnām un bēgot iz­šāva pāris burvju virvju. Tās pērās gaisā un mēģināja apvīties ap lauvenes purnu. Protams, tas negāja cauri, taču lauveni nokaitināja ne pa jokam.

“Parādies!” Sehmeta auroja. “Es barošos ar tavu miesu!”

Kolīdz biju uz tvertnes, koncentrēju visus spēkus un no piekūna pārtapu karotāja veidolā. Mans mirdzošais veidols izrādījās tik smags, ka pēdas iegrima tvertnes vākā.

“Sehmeta!” es saucu.

Lauvene apcirtās un ierūcās, mēģinot saprast, no ku­ras puses skan mana balss.

“Esmu te augšā, mincīt!” es iesaucos.

Viņa pamanīja mani, un ausis atglaudās. “Hor?”

“Ja vien tu nepazīsti vēl kādu džeku ar piekūna galvu.”

Mulsi pamīņājusies, viņa ierēcās. “Kāpēc tu ar mani

runā tagad, kad esmu savā niknajā veidolā? Tu zini, ka es iznīcināšu visu, kas man ceļā, pat tevi!”

“Kas jādara — jādara,” es teicu. “Taču pirms tam tu varbūt gribēsi baroties ar savu ienaidnieku asinīm!” Ietriecu savu zobenu tvertnē, un no tās kā ūdens­kritums gāzās ārā salsa. Pārlēcu uz nākamo tvertni un atgriezu to vaļā. Vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, līdz sešu MAGIC SALSA tvertņu saturs šļācās pār autostāvvietu.

“Ha, ha!” Sehmetai tas patika. Iečāpojusi sarkanajā mērcē, viņa valstījās šļakstīdamās. “Asinis. Jaukās asinis!” Jā, lauvas laikam nav pārāk gudri dzīvnieki, vai arī tiem nav attīstītas garšas kārpiņas, jo Sehmeta nerimās, līdz vēders bija pilns un no mutes vārda tiešā nozīmē nāca dūmi.

“Pikanti,” viņa teica saminstinājusies un acis blisinā­dama. “Kož acīs. Kas tās par asinīm? Nūbiešu? Per-

• V

siesu?

“Halapenjo,” es atbildēju. “Uzdzer vēl. Paliks labāk.” Arī no ausīm viņai vēlās dūmi, un viņa centās dzert vēl. Acis lauvenei asaroja, tad viņa sagrīļojās.