Sarkanā piramīda

Mans ba šo mirkli izmantoja saviem ceļojumiem. Vai būs reiz izdevība mierīgi atpūsties?

Es atkal biju Londonā, Temzas krastā, pie Kleopatras adatas. Diena bija pelēka, vēsa un rimta, pat bēguma pameslu smaka lika sailgoties pēc mājām.

Blakus stāvēja Izīda — mākoņbaltā kleitā, tumšajos matos iepīti dimanti. Viņas daudzkrāsainie spārni vēci­nājās kā ziemeļblāzma.

“Tavi vecāki bija uz pareizā ceļa,” viņa teica. “Basteta izrādījās par vāju.”

“Viņa bija mana draudzene,” es atbildēju.

“Jā. Laba un uzticama kalpone. Taču haosu nav iespē­jams uz visiem laikiem apturēt. Tas pa sīkākajām plai-

sām ielaužas civilizācijā, noārda visas robežas. To nav iespējams turēt līdzsvarā. Tāda tam ir daba.”

Blāvi iespīgojies, obelisks nodārdēja.

“Šodien tas ir Amerikas kontinents,” Izida apcerēja. “Ja dievi neapvienosies un neliks spēkus kopā, haoss iznicinās visu pasauli.”

“Mēs darām, ko varam,” es uzstāju. “Mēs uzveiksim Setu.”

Izīda mani skumji uzlūkoja. “Tu zini, ka ne jau to es gribēju teikt. Ar Setu viss tikai sāksies.”

Aina pārgrozījās, un nu es raudzījos uz Londonas drupām. Biju redzējusi dažus briesmīgus Otrā Pasaules kara attēlus, taču salīdzinājumā ar šo tas nebija nekas. Pilsēta bija nolīdzināta līdz ar zemi: kilometriem tālu plājās vien akmeņi un putekļi, Temzā grēdojās atlūzas. Tikai obelisks stāvēja, kā stāvējis. Kad es uz to palūko­jos, piemineklis nokrakšķējis sāka atvērties — četras skaldnes katra uz savu pusi, kā plaukstošs zieds.

“Nerādi man to,” es lūdzos.

“Tā drīz būs,” teica Izīda, “kā paredzēja tava māte. Taču, ja tu nespēj noskatīties…”

Aina nomainījās vēlreiz. Mēs stāvējām kādas pils troņa zālē — to es jau biju redzējusi, tur Sets apbedīja Ozīrisu. Pulcējās dievi, tie materializējās kā uguns strē­les, šaudoties pa troņa zāli, apvijās ap pīlāriem un pie­ņēma cilvēka veidolu. Viens pārtapa Totā ar laboratorijas uzsvārci, brillēm un izpūrušiem matiem. Cits pārtapa Horā, lepnajā kareivī ar sudraba un zelta acīm. Sobeks, krokodilu dievs, satvēra savu ūdeņaino zizli un uzšņāca man. Aiz kādas kolonnas skrēja skorpionu bars, kurš kolonnas otrā pusē pārtapa Serketā — zirnekļveidīgā die­vietē ar brūno apmetni. Pēkšņi man sirds salēcās, jo tumsā aiz troņa es pamanīju stāvam jaunekli melnā: Anubisu, kura tumšās acis vērās manī ar nožēlu.

Viņš norādīja uz troni, un es ievēroju, ka tas ir tukšs. Pilij trūka sirds. Telpa bija auksta un tumša, bija grūti noticēt, ka šeit reiz svinēti svētki.

Izīda pagriezās pret mani. “Mums nepieciešams va­donis. Horam jākļūst par faraonu. Viņam jāapvieno dievi un Dzīvības māja. Citas iespējas nav.”

“Tu taču nedomā Kārteru? Manu haotisko brāli? Par faraonu? Tu joko?”

“Mums abām viņam jāpalīdz.”

Šī doma bija tik jokaina, ka es būtu sasmējusies balsī, ja vien uz mani drūmi neraudzītos visi dievi.

“Palīdzēt viņam?” es vaicāju. “Kāpēc gan viņš neva­rētu palīdzēt man kļūt par faraonu?”

“Jā, ir bijušas arī spēcīgas valdnieces,” piekrita Izīda. “Hatšepsuta ilgus gadus valdīja labi. Nofretetes vara bija līdzvērtīga viņas vīra varai. Taču tev ir cits ceļš ejams, Seidij. Tava daļa nav sēdēšana tronī. Un tu to zini.” Palūkojos uz troni un sapratu, ka Izīdai ir taisnība. Doma, ka es tur varētu sēdēt ar kroni galvā, cenzdamās savaldīt tik daudzus nepakļāvīgus dievus, man nešķita pievilcīga. Bet vienalga… Kārters?

“Tu esi spēcīga, Seidij,” teica Izīda. “Man šķiet, tu pat neapzinies, cik spēcīga esi. Drīz mēs abas iziesim pār­baudījumu. Mums izdosies, ja būsi tikpat drosmīga un ticēsi.”

“Drosme un ticība,” es attraucu, “nav manas stiprākās puses.”

“Tuvojas īstais brīdis,” atsaucās Izīda. “Mēs paļauja­mies uz tevi.”

Dievi sapulcējās visapkārt cerīgām sejām. Viņi nāca virsū, spiedās klāt tik cieši, ka man bija grūti elpot, raustīja mani aiz rokām, purināja…

Es pamodos no tā, ka Zia bakstīja man pa plecu. “Seidij, esam apstājušies.”

Es instinktīvi pastiepos pēc zižļa. “Ko? Kur?”

Zia atvilka guļamtelpas aizkarus un pārliecās pār mani kā plēsoņa. “Amoss un Kārters ir degvielas uzpil­des stacijā. Tev jābūt gatavai ceļam.”

“Kādēļ?” Piecēlos sēdus un pavēros ārā pa vēj­stiklu — tur trakoja negaiss. “Ak…”

Debess bija melna, tāpēc bija neiespējami noteikt, vai ir diena vai nakts. Caur vēja un smilšu vētru sare­dzēju, ka esam piestājuši pie izgaismota benzīntanka.

“Mēs esam Fēniksā,” teica Zia, “taču pilsētā viss ir slēgts. Cilvēki evakuējas.”

“Laiks?”

“Puspieci no rīta,” atbildēja Zia. “Maģija nedarbojas. Jo vairāk pietuvojamies kalniem, jo ļaunāk. Un mašīnai vairs nedarbojas GPS sistēma. Amoss un Kārters iegāja pavaicāt ceļu.”

Neizklausījās daudzsološi. Ja divi vīriešu dzimuma burvji bija tik izmisuši, ka piestājuši, lai kādam apvaicā­tos, kurp braukt, mēs bijām milzu ķezā.

Smagās automašīnas kabīne šūpojās vēja auros. Pēc visa, ko bijām pārcietuši, pati sev šķitu dumja, ka baidī­jos no negaisa, taču pārrāpos krēslā, lai varētu sēdēt bla­kus Ziai un nebūtu viena pati.

“Cik ilgi viņi tur jau ir?” es vaicāju.

“Ne pārāk,” Zia atbildēja. “Pirms viņi atgriežas, es vēlos ar tevi aprunāties.”