Sarkanā piramīda

“Mana maģija vēl aizvien ir vāja,” brīdināja Zia. “Cīņā no manis lielas jēgas nebūs, taču es varētu mēģināt izsaukt braucamrīku.” Viņa izvilka to pašu maitu lijas karekli, ko bija izmantojusi Luksorā.

“Tas nozīmē, ka palieku es viens,” noteica Amoss. “Neuztraucieties. Satiksimies uz kreisās laivas. Vispirms sāksim ar to, pēc tam tiksim galā ar labējo. Un ticēsim, ka nāks pārsteigums.”

Man nebija omas ļaut Amosam visu izplānot mūsu vietā, taču viņa loģikā es nespēju saskatīt neko greizu. “Labi. Ar laivām nāksies tikt galā ātri, pēc tam jātiek iekšā pašā piramīdā. Varbūt mēs varam bloķēt ieeju.”

Kārters pamāja. “Gatavs.”

Sākotnēji šķita, ka viss notiek, kā plānots. Vienā mierā pārvērtos par kliju un, kolīdz piezemējos uz lai­vas priekšgala, kā par brīnumu uzreiz pārtapu atpakaļ cilvēkā. Vēl vairāk izbrīnīts bija dēmons man iepretim, kas tūliņ izšāva atspernaža asmeni.

Pirms viņš paspēja mani uzšķērst vai iebrēkties, es izsaucu vēju un dēmonu aizpūtu aiz borta. Uz priekšu metās divi viņa kolēģi, taču tiem aiz muguras uznira Kārters, pastiepis zobenu, un abus pārvērta smilšu kau­dzēs.

Par nelaimi, Zia bija mazāk maskējusies ne tik labi. Milzīga maitu lija ar nagos sakamptu meiteni nevar pa­likt neievērota. Viņai laižoties uz laivas pusi, dēmoni lejā klaigāja un rādīja ar pirkstiem. Daži meta šķēpus, taču netrāpīja.

Zias svinīgā vizīte novērsa divu pārējo mūsu laivas dēmonu uzmanību, un Amoss varēja netraucēti pieze­mēties viņiem aiz muguras. Viņš bija pieņēmis dižsikspārņa veidolu, kas manī uzjundīja nejaukas atmiņas;

taču tūliņ pārvērtās atpakaļ par cilvēku un ar visu svaru triecās pret dēmoniem, tā ka tie aizlidoja pa gaisu.

“Turieties!” viņš mums uzsauca. Zia nolaidās tieši laikā, lai sagrābtu stūri. Mēs ar Kārteru ieķērāmies lai­vas bortos. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas Amosam padomā, taču pēc pēdējā brauciena ar lidlaivu man bija vienalga. Amoss monotonā balsī sāka skaitīt buramvārdus, pastiepis zizli pret otru laivu, kurā dē­moni sāka klaigāt un rādīt uz mums ar pirkstiem.

Viens no viņiem bija garš un ļoti tievs, ar melnām acīm un pretīgu seju, kā muskulis, kam nodīrāta āda.

“Tas ir Seta karakungs,” brīdināja Kārters. “Šausmu Seja.”

“Tu!” dēmons iebļāvās. “Grābiet viņus ciet!”

Amoss noskaitīja buramvārdus līdz galam. “Dūmi,” viņš noteica.

Otra laiva acumirklī izkūpēja pelēkā miglā. Dēmoni aurodami krita. Zelta smaile ar joni gāzās lejup, līdz vir­ves nostirkšķēja un gandrīz apgāza mūsu laivu. Sašķie­bušies sāņus, mēs sākām slīgt lejup.

“Kārter, pārcērt virves!” es kliedzu.

Viņš tās pārcirta ar zobenu, laiva atguva līdzsvaru un vienā rāvienā pašāvās pāris metru uz augšu, tā ka kuņģis sagriezās.

Spice ar blīkšķi atsitās pret alas grīdu. Radās iespaids, ka lielā skaitā esam saražojuši pievilcīgus dēmonu plā­ceņus.

“Tiktāl viss labi,” noteica Kārters, taču viņš, kā vien­mēr, ierunājās par ātru.

Zia norādīja lejup. “Skatieties.”

Visi spārnotie dēmoni — tādu nebija daudz, tomēr kopskaitā savi četrdesmit vai piecdesmit, — šāvās mums virsū kā saniknotu lapseņu spiets.

“Lidojiet uz piramīdu,” teica Amoss. “Es novērsīšu dēmonu uzmanību.”

Ieeja piramīdā — parasti vārti starp divām kolon­nām celtnes pakājē — nebija pārāk tālu. To apsargāja daži dēmoni, taču lielākā daļa Seta karaspēka, klieg­dami un akmeņus mezdami (tie gan krita atpakaļ uz pašiem, taču neviens nav teicis, ka dēmoni ir gudri), bija devušies uz mūsu laivu.

“Viņu ir tik daudz,” es iebildu. “Amos, viņi tevi no­beigs.”

“Neuztraucies par mani,” viņš nelokāmi noteica. “Kad būsiet iekšā, izeju aizberiet.”

Viņš pārgrūda mani pār bortu, tā ka atlika vien pār­tapt klijā. Kārters piekūna veidolā jau meta apļus virs ieejas, un aiz muguras dzirdēju Zias milzu maitu lijas spārnu vēdas.

Dzirdēju Amosu kliedzam: “Par Bruklinu!”

Tas bija dīvains kaujas sauciens. Es atskatījos, un laiva uzliesmoja. Tā sāka slīdēt prom no piramīdas un uz monstru karapulka pusi. No laivas uz visām pusēm šāvās ugunslodes. Nebija vaļas apbrīnot Amosa maģiju vai uztraukties par viņa likteni. Viņš ar savu piroteh­niku novērsa ļoti daudzu dēmonu uzmanību, taču daži mūs tomēr pamanīja.

Mēs ar Kārteru tikko bijām nolaidušies pie ieejas pi­ramīdā un atguvuši cilvēku veidolu. Zia, ievēlusies bla­kus, pārvērta savu liju atkal par amuletu. Dēmoni bija tikai dažus soļus aiz muguras — dučiem masīvu stāvu, citam galva kā vabolei, citam kā pūķim, citam kā Švei­ces armijas saliekamais nazis.

Kārters paslēja roku. Uzradās mirdzoša milzu dūre un darīja tāpat — pastūmās garām mums ar Ziu un aiz­cirta durvis. Kārters koncentrējoties aizvēra acis, un virs durvīm kā ģerbonis iespīgojās zelta simbols: Hora acs. Dēmoniem sitoties ar veseriem, cenšoties iekļūt iekšā, zīme vāri iekvēlojās.

“Tas viņus neaizkavēs uz ilgu laiku,” brīdināja Kārters.

Visu cieņu, taču es, saprotams, to noklusēju. Skato­ties uz nobruņotajām durvīm, es spēju domāt tikai un vienīgi par Amosu, kas bija tur, ārā, degošā laivā, ļauno spēku ielenkumā.

“Amoss zināja, kas viņu sagaida,” mierināja Kārters, lai gan pats neizklausījās diez ko drošs. “Būs labi.”