Sarkanā piramīda

“Nāciet,” steidzināja Zia. “Nav īstais brīdis, lai kavē­tos pārdomās.”

Tunelis bija šaurs, sarkans un mikls, tāpēc jutos, kā līzdama pa neizmērojami liela briesmoņa artēriju. Le­jup gājām ķēdītē, jo eja kļuva par kādiem četrdesmit grādiem slīpāka — sanāktu foršs ūdens slidkalniņš, kā­jāmgājējiem gan ne sevišķi piemērots. Sienas rotāja smalki grebumi, kā lielāko daļu ēģiptiešu sienu, ko bija nācies redzēt, taču Kārteram tās acīmredzami nepatika. Viņš ik pa laikam apstājās, tās drūmi uzlūkodams.

“Kas ir?” pēc kādas piektās vai sestās reizes es uzstā­jīgi pavaicāju.

“Tie nav parasti kapeņu zīmējumi,” viņš atbildēja. “Nekādu attēlu no pēcnāves dzīves, nekādu dievu at­tēlu.”

Zia piekrītoši pamāja. “Šī piramīda nav kapenes. Tā ir platforma, ķermenis, kas glabā Seta varu. Šie zīmē­jumi te ir tāpēc, lai vairotu haosu un liktu tam valdīt mūžīgi.”

Turpmāk pievērsu vairāk uzmanības zīmējumiem un sapratu, ko Zia bija domājusi. Attēlos bija briesmoņi, kara ainas, pilsētas, kā Parīze un Londona, vienās lies­mās, pilnkrāsu Seta attēli un Seta dzīvnieciski nevaldā­mais karaspēks — šaušalīgas ainas, kuras neviens ēģip­tietis nekad nebūtu licis uz sienām. Jo tālāk mēs gājām, jo dīvaināki un dzīvīgāki kļuva attēli, jo šķebīgāk kļuva ap dūšu.

Beidzot nonācām piramīdas centrā.

Kur parastā piramīdā būtu atradies kapa kambaris, Sets sev bija ierīkojis troņa zāli. Tā bija tenisa korta iz­mērā, taču stūros grīda krita uz leju tranšejā, līdzīgā aizsarggrāvim. Dziļi, dziļi lejā burbuļoja sarkans šķid­rums. Asinis? Lava? Sastāvējies kečups? Neviena no šīm versijām nešķita īstā.

Izskatījās, ka tranšeju ir viegli pārlēkt, taču es nemaz nesteidzu to darīt, jo telpas grīda bija noklāta sarkaniem hieroglifiem — visi Isfetas, haosa, spēkus atmodinošie buramvārdi. Citādi, šķita, izejas nav. Gar katru sienu stiepās Seta dzīvnieka statujas no obsidiāna, sejas ar pērļu zobiem un smaragda acīm vērās pretim.

Taču briesmīgākais bija pats tronis. Tas bija šaus­mīgs, kroplīgs veidojums, līdzīgs sarkanam stalagmī­tam, kas gadsimtu laikā par roku galam izveidojies no pilošām nogulsnēm. Un uzcelts pār zelta zārku — Tēta zārku — kas rēgojās troņa pakājē, redzams tikai tik daudz, lai kalpotu par ko līdzīgu kāju soliņam.

“Kā lai mēs viņu izdabūjam laukā?” es trīsošā balsī vaicāju.

Man blakus Kārters ievilka elpu: “Amos?”

Paskatījos līdz ar viņu — uz liesmaini sarkano atveri griestu viducī. Tur šūpojās kāju pāris. Tad krita Amoss, mēteli pavēris kā izpletni, un piezemējās. Viņa drēbes vēl aizvien kūpēja, mati bija pilni putekļu. Viņš pastiepa savu zizli pret griestiem un izteica pavēli. Sprauga, pa kuru viņš tikko bija ielaidies, nodrebēja, sacēlās putekļu mākonis, norībēja akmeņu lavīnas, un pēkšņi nodzisa gaisma.

Notraucis putekļus no drēbēm, Amoss mums uzsmai­dīja. “Tam kādu laiku vajadzētu viņus aizkavēt.”

“Kā tu to paveici?” es vaicāju.

Viņš pamāja, lai sekojam.

Kārters bez vilcināšanās pārlēca tranšejai. Man tā doma nepatika, taču es nemūžam nepieļautu, ka viņš nez kurp dodas bez manis, tāpēc arī es to pārlēcu. Uz­reiz dūša sašķebinājās vēl vairāk, it kā istaba grieztos, izsitot maņas no līdzsvara.

Zia piebiedrojās pēdējā, uzmanīgi vērojot Amosu.

“Tev nevajadzēja palikt dzīvam,” viņa noteica.

Amos norīstījās. “Jā, to es jau esmu dzirdējis. Tagad ķersimies pie lietas.”

“Jā.” Es blenzu uz troni. “Kā lai mēs to zārku dabū­jam ārā?”

“Pārcirtīsim?” Kārters izvilka zobenu, taču Amoss pastiepa roku.

“Nē, bērni. Ne jau par to es gribēju runāt. Esmu pa­nācis, ka neviens mūs netraucēs. Nu pienācis laiks ap­runāties.”

Man pa muguru pārskrēja saltas tirpas. “Aprunāties?”

Pēkšņi Amoss saļima uz ceļiem un sāka raustīties krampjos. Es skrēju klāt, taču viņš mani uzlūkoja sāpēs pārvērstu seju. Acis viņam gailēja sarkanas.

“ Bēdziet]” viņš ieaurojās.

Amoss saļima, un no viņa cēlās sarkana suta.

“Mums jābēg!” Zia sagrāba mani aiz rokas. “Tūdaļ pat!”

Taču es kā sasalusi noskatījos, kā no bezsamaņā kri­tušā Amosa ceļas sarkans tvaiks un plūst uz troņa pusi, palēnām saveidojoties par sēdošu vīru — sarkans ka­ravīrs ugunīgās bruņās, ar dzelzs zizli rokā un suņa purnu.

“Ak, mīlīši!” Sets smējās. “Šķiet, nu Zia var saukt: vai es neteicu?”

37 lerojs atriebjas

kārters

Jā, varbūt man lēni pielec.

Jo tikai tad, kad stāvējām aci pret aci ar dievu Setu troņa zāles pašā vidū, ļaunuma piramīdas centrā, kad laukā plosījās dēmonu karaspēks un pasaulei tuvojās savam galam, es atskārtu, ka došanās šurp bijusi tiešām stulba iedoma.

Sets piecēlās no troņa. Sarkanādains, muskuļots, ar ugunīgām bruņām un melnu dzelzs zizli. Viņa galva brīžiem bija kā briesmonim, brīžiem kā cilvēkam. Vienu brīdi viņš siekalodamies vērās pretim tik alkatīgi kā mans draugs Lerojs, lidostas briesmonis. Taču jau nāka­majā mirklī viņš bija smilšdzelteniem matiem, izskatīgs ar robustiem vaibstiem un gudrām acīm, kur dzirkstīja humors un nelietīgs, blēdīgs smaids. Viņš paspēra mūsu tēvoci nost no ceļa, un Amoss iestenējās, tātad bija dzīvs.

Es biju tik cieši satvēris zobenu, ka asmens drebēja.