Sarkanā piramīda

“Ziai bija taisnība,” es teicu. “Tu biji apsēdis Amosu.”

Sets noplātīja rokas, izlikdamies pieticīgi kautrīgs. “Nu, jūs jau zināt… Nebija jau pilnīga apsēstība. Dievi

spēj eksistēt vairākās vietās vienlaikus, Kārter. Hors tev to būtu izstāstījis, ja būtu bijis godīgs. Esmu pārlieci­nāts, ka Hors meklēja kādu jauku kara pieminekli, ko apsēst, vai militāro akadēmiju, visu ko, tikai ne tavu sīko, kaulaino stāvu. Lielākā daļa manis jau ir pārvāku­sies uz šo krāšņo celtni.”

Viņš lepni pavēcināja roku ap troņa istabu. “Lai kontrolētu Amosu Keinu, pietika ar nelielu dvēseles da­ļiņu.”

Viņš pastiepa savu mazo pirkstiņu, un uz Amosa pusi sāka līst sarkanu dūmu strūkliņa, kas iesūcās viņam drēbēs. Amoss sarāvās kā zibens sperts.

“Beidz!” es kliedzu.

Es skrēju pie Amosa, taču sarkanā migla jau bija iz­klīdusi. Tēvoča miesas atkal gulēja ļenganas.

Sets nolaida rokas, it kā viņu kas tāds garlaikotu. “Baidos, ka nekā daudz nav atlicis. Amoss labi cīnījās. Izpriecājos, viņš prasīja vairāk enerģijas, nekā biju iedo­mājies. Haosa maģija — tā bija viņa ideja. Viņš visādi mēģināja jūs brīdināt, centās likt jums saprast, ka es viņu kontrolēju. Smieklīgākais, ka es viņu piespiedu iz­mantot paša maģijas rezerves savu buramvārdu atsauk­šanai. Viņam gandrīz izdega dvēsele, cik ļoti viņš centās jūs brīdināt. Pārvērst jūs negaisā? Nu, beidziet. Kas par muļķībām!”

“Tu esi briesmonis!” kliedza Seidija.

Sets tēlotā izbrīnā ievilka elpu. “Tiešām? Es?”

Seidijai cenšoties aizvilkt Amosu patālāk no bries­mām, viņš iebaurojās.

“Amoss tonakt bija Londonā,” es iesaucos, cerot no­vērst viņa uzmanību. “Viņš droši vien mums sekoja uz Britu muzeju, un kopš tā brīža tu viņu kontrolē. Desžardēns nekad nav bijis tavs saimnieks.”

“Tas lauķis? Nu, beidz,” Sets pavīpsnāja. “Kā jau no­teikti būsit dzirdējuši, mēs vienmēr priekšroku esam devuši faraonu asinīm. Taču man patiešām patika jūs muļķot. Bon soir bija īpaši smalks žests, vai ne?”

“Tu zini, ka mans ba ari bija tur, vēroja. Tu piespiedi Amosu atbruņot pašam savu māju, lai tavi briesmoņi tiktu iekšā. Tu piespiedi viņu ieskriet lamatās. Kāpēc tu vienkārši neliki, lai Amoss mūs nolaupa?”

Sets noplātīja rokas. “Kā jau teicu, Amoss labi cīnī­jās. Bija šis tas, ko es nevarēju likt viņam darīt, jo tas viņu pilnībā iznīcinātu. Un es nevēlējos tik drīz iznīci­nāt savu jauno rotaļlietu.”

Mani kvēloja dusmas. Beidzot es sapratu Amosa dī­vaino izturēšanos. Jā, Sets viņu kontrolēja, taču viņš visu laiku bija pret to cīnījies. Konflikts, viņā samanāms, bija mums par brīdinājumu. Viņš, glābjot mūs, sevi gandrīz ieveda postā, un nu Sets viņu pasvieda malā kā salauztu rotaļlietu.

Ļauj man pārņemt grožus, mudināja Hors. Mēs at­riebsimies.

Es pats to nokārtošu, teicu.

Nē! iebilda Hors. Ļauj man. Tu neesi gatavs.

Sets iesmējās, it kā nojaustu mūsu čīkstinu. “Ak, nabaga Hors. Tavam saimniekam nepieciešams treniņš. Tu tiešām domā, ka varēsi mani pieveikt ar šo?”

Pirmo reizi Hors un es vienlaikus samanījām vienu un to pašu: nevaldāmas dusmas.

Bez liekas apdomāšanās mēs pastiepām roku un rai­dījām savu enerģiju pret Setu. Viņā ietriecās kvēlojoša dūre, un Sarkanais dievs atsprāga atpakaļ ar tādu joni, ka pārlauza kolonnu, kas uzgāzās viņam virsū.

Kādu brīdi virmoja putekļi un šņirkstēja gruži. Tad no gruvešiem atskanēja dobji smiekli. Sets piecēlies pa­stūma malā milzīgu akmeņu čupu.

“Jauki!” viņš iebrēcās. “Pilnīgi bezjēdzīgi, taču jauki! Es ar lielāko prieku saplosīšu tevi gabalos, Hor, tieši tā­pat, kā pirms tevis to izdarīju ar tavu tēvu. Lai spēcinātu savu negaisu, es jūs visus tepat apbedīšu — visus četrus savus dārgos brāļus un māsas, un negaiss būs tik stiprs, ka pārņems pasauli.”

Es samirkšķināju acis un acumirklī apstulbu. “Čet-

«5»

rus?

“O, jā.” Seta acis pievērsās Ziai, kas klusa stāvēja zā­les otrā galā. “Mana dārgā, es tevi neesmu aizmirsis.”

Zia izmisumā pavērās manī. “Kārter, par mani ne­uztraucies. Viņš mēģina novērst tavu uzmanību.”

“Piemīlīgā dieviete,” murrāja Sets. “Veidols nav tev piemērots, taču droši vien nebija izvēles, vai ne?”

Sets devās uz Zias pusi, zizlis iekvēlojās.

“Nē!” es iekliedzos. Metos uz priekšu, bet Sets nebija no vājiniekiem. Viņš paslēja zizli, un es attapos, pie­spiests pie sienas, it kā mani tur būtu iebliezusi vesela futbola komanda.

“Kārter!” iesaucās Sedija. “Viņa ir Neftīda. Viņa spēs par sevi parūpēties.”

“Nē.” Instinkts kliegšus kliedza, ka Zia nevar būt Neftīda. Iesākumā es pats tā biju pieņēmis, taču jo vai­rāk domāju, jo nepareizāk tas šķita. Es no viņas nejutu nākam nekādu dievišķo maģiju, un kaut kas man lika nojaust, ka es būtu to sajutis, ja viņā būtu iemājojusi dieviete.

Sets viņu nobeigs, ja vien es nedošos palīgā. Taču, ja Sets centās novērst manu uzmanību, tas viņam izdevās. Kamēr viņš spērās klāt Ziai, es cīnījos ar viņa maģiju, taču nespēju atbrīvoties. Jo vairāk centos apvienot savus spēkus ar Horu, kā iepriekš, jo stiprākas uzmācās bailes un panika.

Padodies, cita ceļa tev nav\ uzstāja Hors, un mēs abi cīnījāmies par iespēju valdīt pār manu prātu, kas vaina­gojās ar šausmīgām galvassāpēm.