Sarkanā piramīda

Te pēkšņi nez no kurienes dēmonu vidū katapultējās burvis un sacēla vētru. Dēmoni pašķīda, izmeta virsotni no rokām, bet burvis trieca ar zizli, tādējādi apturot tās slīdēšanu. Šis burvis bija Desžardēns. Šķeltā bārda, man­tija un leopardādas apmetnis bija liesmās, acīs viņam kvēloja niknums. Viņš atspieda savu zizli pret virsotni, un tās zeltainā virsma iegailējās; pirms Desžardēns pa­guva to iznīcināt, viņam aiz muguras izslējās Sets, savu dzelzs zizli ievēzēdams kā beisbola nūju.

Desžardēns bezsamaņā vēlās lejup, līdz pat piramī­das pakājei, un pagaisa dēmonu gūzmā. Man salēcās sirds. Desžardēns man nekad nebija paticis, taču ne­viens nav pelnījis tādu likteni.

“Nepatīkami,” noteica Sets. “Taču jēgas nekādas. Tad tiktāl ir nolaidusies Dzīvības māja, Hor, ko?”

Es kāpu augšup pa nogāzi, un atkal mūsu ieroči sitās šķindēdami. Mēs turpinājām cīņu, pār kalnu austot rīta svīdai.

Hora izsmalcinātās maņas man teica, ka līdz saul­lēktam ir aptuveni divas minūtes vai pat mazāk.

Dzīslās man turpināja plūst Hora enerģija. Mans avatārs bija tikai nedaudz ievainots, uzbrukumi vēl ar­vien bija spēji un spēcīgi. Taču, lai uzveiktu Setu, ar to nebija gana, un Sets to zināja. Viņš nesteidzās. Ik minūti kaujas laukā krita kāds burvis, haosa uzvara tuvojās.

Pacietību, uzstāja Hors. Pirmo reizi ar viņu cīnījāmies septiņus gadus.

Bet es zināju, ka mums nav pat septiņu minūšu, kur nu vēl septiņi gadi. Vēlējos, kaut Seidija būtu šeit, taču varēju vien cerēt, ka viņa spējusi atbrīvot tēti un pasar­gāt Ziu un Amosu.

Šī doma novērsa uzmanību. Sets novēcināja zizli man pie kājām, un tā vietā, lai palēktos, es mēģināju atvairīt sitienu. Cirtiens atsitās pret manu labo potīti un izsita mani no līdzsvara — aizkūleņoju lejup pa piramīdas sānu.

Sets ņirdza. “Laimīgu taciņu!” Tad viņš paķēra vir­sotni.

Es piecēlos, ieaurojos, taču kājas bija kā ar svinu pie­lietas. Klunkurēju augšup pa slīpo skaldni, taču, pirms biju veicis pusi ceļa, Sets uzlika virsotni vietā, un celtne bija gatava. Piramīdas sāni iegailējās sarkani, un iedār­dējās it kā pasaulē lielākā basģitāra, kalns nodrebēja, un man notirpa visa miesa.

“Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Sets līksmi auroja. “Un šī zeme uz mūžīgiem laikiem būs mana. Hor, viens tu mani nevari apturēt — īpaši tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība,” kaut kur tepat atsaucās kāda balss.

Atskatījies ieraudzīju no ventilācijas ejas izlidojam Seidiju — ieskautu daudzkrāsainā mirdzumā, rokā kvē­lojošs zizlis un šķēps.

“Hors nav viens,” viņa teica. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Viņa trieca savu zizli piramīdā un izkliedza vārdu: tas bija pēdējais, ko es būtu domājis dzirdēt kā viņas kaujas saucienu.

39 Zia man atklāj noslēpumu

sendija

Prieks, Kārter, ka atspoguļo mani dramatiskā gaismā un vēl nez kā.

īstenība nebija gluži tik šika.

Atspoguļosim to, labi? Kad mans brālis, tas trakais kareivis-cālis, pārvērtās par piekūnu un ņēmās ārdīties kopā ar savu draugu sikspārni, viņš man tikmēr lika spēlēt dakteros ar diviem ļoti nopietni ievainotiem cil­vēkiem — un tas man absolūti nepatika un ari nepa­devās.

Nabaga Amosa brūces šķita maģiskas, nevis fiziskas. Viņam nebija ne skrambas, taču acis valbīties valbījās, un viņš knapi vilka elpu. Kad pieskāros Amosa pierei, no ādas plūda tvaiks, tāpēc nospriedu acumirklī atstāt viņu mierā.

Ar Ziu bija pavisam citādi. Vaigā nāves bālums, kāja asiņoja vairākās vietās. Viena roka bija nelāgi izmežģīta. Elpa šņirkstēja kā mitra smilts.

“Mierīgi.” No bikšu staras noplēsu auduma strēmeli

un mēģināju kāju pārsiet. “Vai nav kāda dziedējoša bur­vestība vai…”

“Seidij,” viņa vārgi satvēra mani aiz delma. “Nav laika. Klausies.”

“Ja apturēsim asiņošanu…”

“Viņa vārds. Tev nepieciešams viņa vārds.”

“Bet tu neesi Neftida! Vismaz tā teica Sets.”

Viņa papurināja galvu. “Ziņa… Es runāju viņas vārdā. Vārds — Ļaunā Diena. Sets piedzima, un tā bija Ļaunā Diena”

Tā varētu būt, es nodomāju, bet vai tas tiešām ir Seta slepenais vārds? Ko Zia gribēja teikt ar to, ka nav Neftīda, bet runā viņas vārdā? Šķita neloģiski. Tad es atce­rējos balsi pie upes. Neftida teica, ka sūtīs ziņu. Un Anubiss man solīja, ka es dzirdēšot Neftldas balsi.

Es saknosījos. “Klau, Zia…”

Tad pār mani nāca apskaidrība. Par šo to, ko tika teicis Iskanders, par šo to, ko teica Tots, — viss nostājās savā vietā. Iskanders vēlējās pasargāt Ziu. Viņš man teica — ja būtu zinājis, ka mēs ar Kārteru esam dievi, būtu spējis pasargāt arī mūs kopā ar… vēl kādu. Ar Ziu. Nu es sapratu, kā viņš bija centies viņu pasargāt.

“Ak Dievs,” es pavēros viņā. “Tā ir, vai ne?”

Šķita, ka viņa saprot un pamāj. Seja gan bija sāpēs pārvērsta, taču acis — tikpat kvēlas un nepiekāpīgas kā vienmēr. “Izmanto vārdu. Pakļauj Setu savai gribai. Liec viņam palīdzēt.”

“Palīdzēt? Viņš tikko centās tevi nogalināt, Zia. Viņš nav no palīdzīgajiem”

“Ej.” Viņa centās mani pagrūst. Pirkstu galos uzšķī­lās vāra liesma. “Kārters bez tevis nevarēs iztikt.”

Tālāka pierunāšana bija lieka. Kārteram draudēja briesmas.

“Es atgriezīšos,” es apsolīju. “Nekur… hm, neej.”